• Tweet

Pieaugušo izglītības sektorā darbojas vairāk nekā 2000 iestāžu, taču to pakalpojumu līmenis ir visai atšķirīgs. Nozares eksperti atzīst, ka nepieciešams uzlabot kursu piedāvājumu, kvalitāti un arī kontroli. Turklāt akcents jāliek ne tikai uz bezdarbnieku un sociālo riska grupu apmācību, bet arī uz mūža izglītību. Liels mīnuss ir arī nopietnas karjeras konsultāciju sistēmas trūkums.

Pašlaik izglītības sektorā 128 pasaules valstu reitingā Latvija ir 30. vietā, bet nodarbinātības – 48. vietā, seminārā, ko rīkoja Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) Eiropas Komisijas projekta Eiropas programmas īstenošana pieaugušo izglītības jomā ietvaros, neiepriecinošus rādītājus minēja eksperte Andra Fernāte, uzsverot: ja gribam veidot konkurētspējīgu cilvēku, ar šādiem reitingiem to izdarīt būs grūti. Tāpēc svarīgi palielināt zināšanu lomu karjeras attīstībā – ja to neizdosies izdarīt, mūžizglītībā cilvēkus iesaistīt būs sarežģīti.

Lai to īstenotu, ir vairāki šķēršļi – gan daļas pašvaldību un arī pašu iedzīvotāju mazā ieinteresētība, gan finansējuma trūkums, gan piedāvājuma ierobežotība un nepietiekamā kvalitāte. Pašlaik pieaugušo izglītības sektorā darbojas 2242 iestādes ar kopumā 3822 licencētām programmām (63% – profesionālajā izglītībā), skaidroja Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) vadītājas vietniece Andra Šenberga, piebilstot, ka IKVD nevar nodrošināt programmu kvalitāti, var tikai izvērtēt izglītības procesu.

Labklājības ministrijas Darba tirgus politikas departamenta direktors Imants Lipskis uzsvēra, ka, izvērtējot programmas, noteikti jāņem vērā kvantitatīvie rādītāji – cik cilvēku tās beidz un cik atbirst. Vēl būtiskāk – cik no sertifikātu saņēmušajiem aiziet darba tirgū. Viņš arī vērsa uzmanību uz to, ka ierobežotos resursus nevajadzētu izbārstīt, tāpēc kuponi nebūtu jādala tiem, kas paši spēj apmaksāt kursus.

Biedrības Izglītības attīstības centrs vadītāja Iveta Vērse rosināja likt akcentu uz mācībām kā procesu, nevis rezultātu. Lai cilvēku mudinātu pilnveidoties, nevis «tikai pabeigt kursus, un viss». To varētu panākt, veidojot dažādu profesiju domubiedru grupas, kurās ir gan bezdarbnieki, gan komercklienti (kas paši maksā par mācībām). Tas dotu iespēju apmainīties ar idejām un informāciju, ne tikai klausīties lektora vēstīto.

Latvijas Darba devēju konfederācijas pārstāvis Andis Lejiņš gan apšaubīja, vai miksētās grupas būtu labākais modelis. Lūk, Francijā dodot priekšroku individuālai apmācībai, jo tad esot sasniedzami labāki rezultāti nekā mācot vairākus uzreiz. Viņaprāt, pieaugušo izglītības iestāžu pakalpojumu līmenis būtu vairāk jākontrolē. Visvairāk grēkojot privātpersonu dibinātās iestādes (to esot apmēram 1000). Ir kliedzoši gadījumi, kad pārbaudījumi pēc programmas beigšanas vispār netiek rīkoti vai arī ir neglābjami zemā līmenī. Vajagot tomēr pārbaudījumus kārtot valsts centros, nevis uz vietas, kad uz eksamināciju dodas ekspertu grupa. Tam gan tika iebilsts: tas novedīs pie standartizācijas, kurā galvenais motīvs – darba sameklēšana, nevis tālākvirzība. Nevajagot bremzēt nevienu no mācību formām – ne formālo, ne neformālo, ne interešu. Tāpat tika rosināts neaizmirst īsus, mazus, atbalstošus pasākumus (piemēram, pastāstot, kā sagatavoties darba intervijai), jo tie dažkārt var noderēt vairāk nekā kursi. Vairāki klātesošie ieteica veidot karjeras konsultāciju centrus, kas palīdzētu cilvēkiem izvēlēties vajadzīgos kursus vai pasākumus. A. Lejiņš gan mudināja skatīt kopsakarā, meklējot cēloņus, ne tikai cīnoties ar sekām: «Mēs visu laiku vairāk dzīvojamies pa koka lapotni, bet mazāk domājam par saknēm. Aizmirstam, ka konkurētspējīga izglītība veidojas kompleksi, un tā ietver arī tādas prasmes kā lasīt un rakstīt spēju, kas šobrīd daudziem jauniešiem ir kritiski zema.» Darba devēji esot iecerējuši šā gada maijā aicināt kopā nozares pedagogus, lai runātu par visiem izglītības līmeņiem.