«Ja airBaltic darbība apstājas, mēs esam Tallinas lidostas līmenī ar diviem miljoniem pasažieru gadā. Aptuveni pusgada līdz gada laikā sasniegsim trīs miljonus, citām aviokompānijām pakāpeniski pārņemot airBaltic tiešos lidojumus,» Neatkarīgajai atbildēja lidostas Rīga valdes priekšsēdētājs Arnis Luhse.

Pirmā pēcvēlēšanu darba diena beidzās ar ziņām no Satiksmes ministrijas, ka airBaltic tomēr netikšot likvidēts. Ministrija lūdza valdību jau šodien izskatīt airBaltic akcionāru un kreditoru vienošanās projektu. Aviosabiedrības priekšnieks un līdzīpašnieks Bertolts Fliks esot pārvarējis savu kautrību un vismaz valdībai godīgi pateikšot, cik desmitus vai pat simtus miljonu latu lielus parādus viņš uzņēmumam radījis. Tāpat arī aizejošā valdība vairs nekautrēšoties no vēl vienas Parex vārdā saucamas shēmas un B. Flika parādus samaksāšot. Valdība, no vienas puses, cer piespiest arī B. Fliku piedalīties savu parādu segšanā, bet, no otras puses, prasa tādus pārveidojumus airBaltic, kas pielīdzināmi uzņēmuma nacionalizācijai. Šīs stīvēšanās laikā grūti saprast, kāds būtu airBaltic darbības optimālais apjoms, kas neradītu uzņēmumam zaudējumus. airBaltic biznesa plāna sastādīšana ir cieši saistīta ar lidostas Rīga biznesa plānu. Tikpat labi var teikt arī otrādi, ka airBaltic un aviopārvadājumu kopapjomu Latvijā noteiks valsts iespējas atvēlēt naudu lidostai.

Lidostas attīstības problēmas varētu labāk saprast, no šodienas skatpunkta pārlasot Neatkarīgās 2008. gada 1. augusta publikāciju Sola naudu lidostas celtniecībai. Solījums ietvēra vismaz daļēju jaunās lidostas atvēršanu jau 2011. gadā, t.i., šogad. Valsts ieguldīšot šajā projektā tikai zemi un liellidostas projektu, bet privātie investori iztērēšot 110–140 miljonus latu lidostai un vēl tikpat daudz lidlaukam, un milzīgam atpūtas un izklaides kompleksam ap to. To visu trekno gadu pēdējās dienās solīja toreizējais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers un lidostas vadītājs Krišjānis Peters. Ministrs atsaucās uz lidostā apkalpoto pasažieru skaita pieaugumu kopš 2004. gada, kad viņš kļuvis par satiksmes ministru un bijis vienīgais, kurš paredzējis 2004.–2008. gadā reāli piedzīvoto avio pasažieru skaita pieaugumu. Turpinot šādu pieauguma līkni, tai vajadzēja atdurties pret 20 miljoniem Rīgā apkalpotu pasažieru 2032. gadā. Precīzāk sakot, šādu pasažieru daudzumu Rīgai atvēlēja Starptautiskās gaisa transporta asociācija (IATA – International Air Transport Association), koriģējot A. Šlesera prognozes samazinājuma virzienā. Neatkarīgā turpat norādīja, ka «citas A. Šlesera prognozes tomēr nav piepildījušās. Latvijas iepriekšējā valdība ar viņa līdzdalību sastādīja valsts 2008. gada budžetu, kurā inflācija un iekšzemes kopprodukta pieaugums bija noteikts aptuveni 7% līmenī. Reāli inflācija tuvojas 20%, bet kopprodukta pieaugums – nullei. Ja IATA pētījums vispār kaut ko parāda, tad tā ir avio pasažieru skaita saistība ar IKP pieaugumu. Pārskatā par pētījumu teikts, ka optimistiskā avio pasažieru skaita pieauguma prognoze Latvijai paredzot «augošu ekonomikas pieauguma tempu», bet īstenībā pieauguma temps ir strauji krītošs. Ļoti ticama ir IKP samazināšanās, ko neparedz pats pesimistiskākais IATA variants. Tagad A. Šleseram nāksies pierādīt investoriem iespēju nodrošināt kopējā avio pasažieru skaita pieaugumu Rīgā pat tad, ja Latvijas iedzīvotāju īpatsvars starp viņiem būs nevis 50%, bet tikai 5%.»

Patiešām – turpmākajos gados Latvijas IKP zaudēja kopumā 25% un lika airBaltic pārorientēties uz tranzītpasažieriem, kuru piesaistīšana izrādījās pārāk dārgs pasākums. Ticēsim, ka airBaltic naudu B. Fliks nav nozadzis, bet iztērējis, piemaksājot, sacīsim, Uzbekistānas iedzīvotājiem par to, ka viņi lidojuši no Taškentas uz Stokholmu caur Rīgu. Bet cik ilgi divi miljoni Latvijas iedzīvotāju spētu finansēt 30 miljonu uzbeku vizināšanos pa gaisu? Turklāt airBaltic maršrutu ekspansija aptvēra teritorijas ar simtiem miljoniem cilvēku. Viņiem visiem tika dota iespēja kaut epizodiski lidot par mākslīgi pazeminātām cenām. Tā, lūk, airBaltic sasniedza lieliskus pārvadāto pasažieru pieauguma rādītājus, bet radīja problēmas lidostai Rīga un vienlaikus Latvijas valstij. Lidosta iestiga bezcerīgos mēģinājumos izstrādāt tādu paplašināšanās projektu, kas atbilstu vienlaikus airBaltic diktētajam pasažieru skaita pieaugumam un Latvijas valsts finansiālajām iespējām. Nebija vairs atrodami tādi ar aviācijas nozari saistīti investori, kuri nesaprastu, ka airBaltic pūš pasažieru pārvadājumu burbuli. Lai kā to centās nepamanīt divas Valda Dombrovska valdības, kuras atšķīrās arī ar satiksmes ministru personālijām, ir pienācis laiks burbulim sprāgt ar pienācīgu troksni.