• Tweet

Sabiedrībā milzīgu uzmanību piesaistījusi Lato Lapsas un Kristīnes Bormanes grāmata “Viltvārdis”, kas veltīta pašreizējā Valsts prezidenta Egila Levita biogrāfijai. Žurnālists Lapsa norādījis, ka, izpētot milzīgu arhīvu dokumentu apjomu, nācies secināt, ka pašreizējais Latvijas prezidents ir pielicis maksimālas pūles, lai “vismaz daļēji uzdotos par citu cilvēku”. Tas radījis pamatotas bažas par to, kas patiesībā ir cilvēks, kas pārstāv Latvijas valsti? Uz šo jautājumu jau, pirmkārt, būtu jāatbild Nacionālajai apvienībai (NA), kas jau 2015. gadā uzstāja, ka par Latvijas Valsts prezidentu jākļūst Egilam Levitam.

Grāmata “Viltvārdis” lasītājiem liek aizdomāties par to, kā pašreizējais Valsts prezidents kā, iespējams, klasisks viltvārdis sev ir “izdomājis” ideoloģiski pareizu tēvu un vecvecākus, kā savus īstos vecvecākus “pārkvalificējis” par vecvecvecākiem, kā gadu desmitiem melojis par viņiem, par savu bērnību un jaunību, par savu pilsonību u.tml.

Lai arī Levits paziņojis, ka neuztver nopietni “Viltvārdi”, Levita kancelejas vadītāja Andra Teikmaņa vēstule grāmatu autoriem, kurā viņš tiem piedraudējis ar kriminālsodu, liek domāt, ka, iespējams, prezidentam tomēr ir ko slēpt.

Interesanti, ka arī Nacionālā apvienība, kura jau no sākta gala uzskatīja Levitu par piemērotāku Latvijas prezidentu un virzīja viņa kandidatūru, nav iepriekš izpētījusies šos svarīgos jautājumus un pat tos šobrīd komentējusi.

“Valsts prezidents ir unikāls ar to, ka iemieso tā brīža galveno valsts vēstījumu gan saviem pilsoņiem, gan pasaulei – ko tieši šajā brīdī vēlamies par savu valsti pateikt. Manuprāt, šobrīd pilsoņiem par Latvijas valsti būtu jāsaka – mums ir svarīgi valsts pamati. Ne visiem pamatlietas ir pašsaprotamas. Redzam, kas jāpiedzīvo apkārtējā reģionā. Prezidentam šajos apstākļos ar savu pārliecību, līdzšinējo darbu un apņemšanos jābūt valsts pamatu sargam. Šajos apstākļos kā piemērotākais cilvēks amatam man šķiet jurists Egils Levits,” pirms pieciem gadiem intervijā “Latvijas Avīzei” pauda NA līdzpriekšēdētājs Raivis Dzintars.

Tieši Nacionālā apvienība bija tā, kas uzstāja, ka prezidentam ir jābūt zinošam, pieredzējušam un ar latvisku stāju. Grāmata gan šobrīd liek apšaubīt visus šos punktus, īpaši pēdējo. Vai tiešām Dzintars neuzskatīja par nepieciešamu pārbaudīt Levita biogrāfijas faktus? Ja tā, tad jau prezidenta amatā var ievēlēt jebkuru, kurš pratīs vēlamo uzdot par esošo.

Skaidrs, ka šajā situācijā atbildība jāuzņemas ne tikai pašam Levitam, kuram būtu jāatļauj sabiedrībai iepazīties ar dokumentiem, kas viestu skaidrību par viņa biogrāfijas faktiem, bet arī NA vadītājam Dzintaram, kurš personīgi aicināja atbalstīt Levita ievēlēšanu par Valsts prezidentu.

Šajā situācijā ir jāatgādina paša Dzintara vārdi, proti, ka “Valsts prezidents ir valsts simbols – līdzīgi kā karogs, kā ģerbonis, kā mūsu himna. Tas ir cilvēks, kuram ienākot mēs pieceļamies un kura portrets skolēniem stāsta par mūsu izvēli. Tā ir mūsu valsts galvenā persona. Cilvēks, kurš iemieso vēstījumu – kas, mūsu izpratnē, šodien ir Latvija.”

Vai tiešām Dzintars uzskata, ka Latviju ir jāpārstāv prezidentam, par kuru, iespējams, mēs patiesībā nezinām neko? Iespējamam viltvārdim?

Foto: F64