• Tweet

Latvijas vēstnieks Polijā Juris Poikāns sarunā ar TV3 raidījumu “Nekā personīga” saka – Ukrainas un Polijas attiecības nekad nav bijušas tik ciešas. Un salīdzinājumā ar Latviju, kur 89. dienā sākām domāt, ko darīsim ar ukraiņu bēgļiem 90. dienā, poļi patlaban ir gatavi darīt jebko un tikai pēc tam domāt, vai tam pietiks spēka un naudas.

“Nu tā līdzība, protams, ar Latviju tādā ziņā ir. Mēs esam kaut kur ekonomiski līdzīgi attīstītas valstis un, protams, tie pirmie maksājumi, ko saņēma Ukrainas bēgļi, viņi kopumā ir diezgan līdzīgi. Mums pat Latvijā ir nedaudz augstāka nekā Polijā. Polijā Ukrainas bēglis var saņemt reģistrācijas numuru, tā saucamo identifikācijas kartiņu, ar kuru var saņem sociālos labumus, medicīniskos labumus, izglītības labumus. Vismaz tā diskusija, kas šobrīd notiek Latvijas sabiedrībā, es neredzu, ka viņi notiktu Polijas sabiedrībā. Varētu teikt tā, ka tas jautājums šobrīd nav dienaskārtībā,” norādīja Poikāns.

“Nekā personīga”: Tur nav noteiktas 90 dienas kā robeža, ja?

Latvijas vēstnieks Polijā: Tur nav noteikts 90 dienas, un, protams, ir izpratne, ka agri vai vēlu kaut kāda zināma sociālā spriedze augs. Jo skaidrs ir, ka lielākā daļa to bēgļu, kas ir no Ukrainas, tās tomēr ir sievietes un bērni. Līdz šim ļoti daudz ukraiņu pildīja arī darbaspēka funkciju Polijas teritorijā, piemēram, celtniecībā, apkalpošanas sfērā, bet vīrieši bieži vien ir aizbraukuši atpakaļ uz Ukrainu karot. Līdz ar to tā sociālā spriedze viņi neizbēgama. Ja tev ir divi miljoni iedzīvotāju, viņa būs. Un, protams, ka parādās dažreiz kaut kādi jautājumi, kāpēc mēs maksājam, kāpēc mēs to pieņemam, kāpēc tas ir tā vai šitā, bet, es teikšu tā, tie ir tādi individuāli gadījumi. Nospiedošais vairākums Polijas sabiedrības izprotot situāciju, kas notiek ar ukraiņiem.

“Nekā personīga”: Salīdzinot to, kā Latvijā tiek uztverti šie cilvēki, kas ikdienā lieto Ukrainas karogus, pie pašvaldībām daudzās vietās Latgalē šo karogu ir diezgan grūti uzvilkt. Vai līdzības ir arī Polijā? Un varbūt ir kaut kādas lietas, ko jūs varat teikt, redzot, kā tas notiek Polijas sabiedrībā, ka latvieši, nu saņemamies bišķiņ, ja.

Latvijas vēstnieks Polijā: Es teiktu tā, Polija ir tomēr etniski ļoti monolīta valsts. Skaidrs, ka šodien dzirdēt krievu valodu uz Varšavas ielām ir kļuvis ļoti populāri, ļoti daudz ukraiņu bēgļi tomēr izmanto krievu valodu kā pirmo valodu savā saziņā, īpaši jau cilvēki no Ukrainas austrumiem. Tur nav tādu reģionālo atšķirību, vai tā būtu Žešova Austrumos vai Ščecinā rietumos, ņemot vērā, ka valsts tomēr ir etniski ļoti monolīta, nevar teikt, ka viena vojevodiste palīdz vairāk, otra mazāk.

Es teikšu tā – tas atbalsts tomēr ir visu aptverošs. Un man ir bijuši braucieni, reģionālie. Es biju Gdaņskā. Biju Poznaņā – centrālā Polijā. Vairāk uz Vācijas pusi. Gdaņska ziemeļos. Runājot ar vietējām amatpersonām – visiem ir ir Ukrainas karodziņi lielākoties. Un pat mazākās pilsētās – bijām uz Konstantīna Čakstes kapa vietu, bijām mazā pilsētiņā, kur viņš ir apglabāts, un pat tur bija ukraiņi. Skaidrs, ka viņi grib palikt lielākoties Varšavā, Poznaņā, Vraclavā, tajās lielajās pilsētās – negribas uz tām mazajām. Bet, kopumā raugoties Latvijā, tā situācija viennozīmīgi tomēr ir nedaudz saspīlētāka. Iedomāties Varšavā kaut kur ”Z” burtu, piemēram, tas nav iespējams. Šajā ziņā, protams, ka ir atšķirības.