• Tweet

Mēs visi jau vairākus gadus esam sekojuši līdzi Rīgas Svētā Pētera baznīcas liktenim – iespējams, pavisam drīz Vecrīgas spožākā pērle iegūs likumīgu saimnieku. Lai arī Konkordāts jeb starptautisks divpusējs līgums starp Latvijas Republiku un Svēto Krēslu par Romas Katoļu Baznīcas statusu un vispārējo stāvokli šajā valstī nosaka, ka “Katoļu Baznīcas kultūras un mākslas mantojums ir svarīga Latvijas Republikas nacionālā mantojuma sastāvdaļa. Latvijas Republika un Katoļu Baznīca, savstarpēji vienojoties, uzņemas pienākumu nodrošināt tā uzturēšanu un aizsardzību un padarīt to par pieejamu sabiedrībai, ņemot vērā tā uzglabāšanas drošības prasības un starptautisko tiesību normu noteiktos ierobežojumus”, jaunajā Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumā, kas Saeimā tiks skatīts jau 2. decembrī, Romas katoļi vispār nav pieminēti. Baznīcu plānots nodot Latvijas evaņģēliski luteriskai baznīcai (LELB) un Vācu draudzes veidotam nodibinājumam, aiz apvāršņa zaigojot Vācijas Bundestāga solītajiem 33 miljoniem eiro.

Pēterbaznīcas katoliskās saknes un būtība

Lai arī politiskajos kuluāros aktīvi tiek aktīvi kultivēta doma, ka līdz Otrajam pasaules karam Pēterbaznīca pastāvējusi kā luterāņu draudzei piederoša baznīca un luterāņi ir tās vēsturiskie īpašnieki, patiesībā līdz 1524. gadam Pēterbaznīca bija Romas Katoļu baznīcas dievnams, un tikai vēlāk reformācijas un svētbilžu grautiņu rezultātā tas kļuva luterāņu Sv. Pētera vācu draudzes dievnams, kāds tas pastāvēja līdz 1939. gada baltvācu repatriācijai, bet kopš 1991. gada Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīcas Rīgas Sv. Pētera draudzes luterāņu dievnams. Tāpēc, ja runājam par baznīcas atgriešanu tās patiesajiem īpašniekiem, tad baznīcu atdodot luterāņiem, nemaz netiktu piepildīta vēsturiskā taisnība. (https://www.labdien.lv/nelausim-parrakstit-vesturi-peterbaznica-pienakas-tiem-kas-to-cela/)

Lai arī katoļi nav aktīvi pretendējuši uz baznīcas īpašumtiesību pārņemšanu, tie vienmēr iestājušies par kristiešu vienotību, uzskatot, ka zem dievnama jumta būtu jāvalda vairākām konfesijām. Tieši tāpēc šobrīd apsvērta doma arī par Pēterbaznīcas katoļu draudzes dibināšanu.

Tai pat laikā jāatzīmē, ka tikai 2017. gadā, pēc 493 gadu pārtraukuma, Pēterbaznīcā atsākās katoļu dievkalpojumi, tādējādi izceļot nepieciešamību attīstīt ekumenismu un atgriezties pie baznīcas sūtības – kalpot Dievam.

Rīgas domes aicinājums paliek nesadzirdēts

Tai pašā laikā nepamanīts palicis arī fakts, ka Rīgas dome lūgusi Saeimu pieņemt Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu, nosakot, ka baznīcas īpašuma tiesības ir Rīgas pašvaldībai, kā arī likumā paredzēt īpašuma ieguvēja pienākumu nodrošināt baznīcas izmantošanu vairākiem mērķiem. (https://www.delfi.lv/news/national/politics/lugs-saeimu-sveta-petera-baznicas-ipasuma-tiesibas-pieskirt-rigas-pasvaldibai.d?id=53652825)

Rīgas pilsētas pašvaldība bija paudusi Saeimai gatavību kļūt par Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašuma tiesību turētāju, norādot, ka ir apņēmusies nodrošināt, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca ir kultūrvēsturiskā mantojuma, tostarp vācbaltiešu kultūrvēsturiskā mantojuma, izpētes, saglabāšanas un popularizēšanas vieta un tā būs atvērta un pieejama visai sabiedrībai, harmoniski apvienojot reliģisko, kultūras un izglītojošo darbību.

Dome bija gatava uzņemties atbildību par īpašumtiesībām arī bez ārēja finansējuma, vienlaikus apliecinot, ka nepieciešamības gadījumā dome ir gatava lūgt aizņēmumu Valsts kasē. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas pārstāvjiem gan, šķiet, saistošāki likās Vācijas Bundestāga piesolītie vairāki desmiti miljoni eiro. Aizmirsts gan tas, ka laicīgā vara savulaik Pēterbaznīcu cēlusi par saviem līdzekļiem kā “pilsētas baznīcu” – dievnams celts, pārbūvēts un uzfrišināts par pilsētnieku – Rīgas birģermeistaru, tirgotāju un amatnieku naudu, kā arī pēc ugunsgrēka Otrā pasaules kara laikā – par visas sabiedrības līdzekļiem. Tagad šis fakts acīmredzot kļuvis maznozīmīgs.

Raugoties uz Svēto Pētera baznīcu, kas šodien ir unikāls Rīgas kultūras mantojuma objekts, grūti iedomāties, ka vēl ilgi pēc Otrā pasaules kara beigām – vēl pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados baznīca atgādināja totālu graustu (Foto – Latvijas Nacionālā bibliotēka). Tieši pateicoties Arhitektu savienībai, Arhitektūras pieminekļu aizsardzības inspekcijai un visai sabiedrībai, izdevās iegūt valsts finansējumu un dievnamu atjaunot – tikai 1967. gadā tika uzsākti darbi pie baznīcas torņa atjaunošanas, kas noritēja līdz 1973. gadam, nākamajos gados tika uzstādīts torņa pulkstenis un atsākta pulksteņa zvanu spēle, tā soli pa solim Pēterbaznīca atjaunoja savu spozmi. Un pie baznīcas atjaunošanas neviena reliģiskā konfesija tai toreiz nestāvēja ne tuvumā.

Sabiedrības domas palikušas aizkadrā?

Ignorētas arī sabiedrības domas par šo jautājumu. Vai Saeimas deputāti maz vēra ņēmuši faktu, ka portālā manabalss.lv norisinās parakstu vākšana par Pēterbaznīcas piederības noteikšanu Rīgai? Iniciatīvas autors Didzis Zīraps uzsver: “Pēterbaznīcai, kā vienam no mūsu galvaspilsētas un valsts simboliem, juridiski ir jāpieder tautai, tātad reģistrētai uz tās demokrātiskās pārstāvniecības institūcijas vārda, tāda ir mana visdziļākā pārliecība!” (https://manabalss.lv/peterbaznicai-japieder-ridziniekiem-un-rigai/show)

Arī vairāki kultūras darbinieki aizstāvējuši domu, ka baznīca ir nevis jāatdāvina Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai un dažu Vācijas pilsoņu dibinātai Rīgas vācu draudzei, bet gan jāpaliek kā kultūrbaznīcai. Tā uzskata, piemēram, Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns, kurš norāda: “Rīdziniekiem joprojām tiek uzstiepta sekmīgi apsaimniekota īpašuma ekspropriācija par labu LELB un vācu draudzei, kas pēdējā brīdī savā nosaukumā iekļāvusi darījumam noderīgākā apustuļa vārdu. Bet likumprojektā pagari aprakstītās Sv. Pētera baznīcas Padomes funkcijas un misiju bezjēdzībā pārvērš noteikums katru tās soli saskaņot ar LELB vadību. Skaidrs, ka Pēterbaznīca kā radoša, atvērta un brīva kultūrbaznīca tādā gadījumā tiks sagrauta.” (https://www.delfi.lv/news/versijas/dainis-ivans-peterbaznica-ka-kulturbaznica.d?id=52940833)

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas pārstāve Linda Medne (JKP) norādījusi uz vēl satraucošāku faktu, proti, pēc konkrētā likuma interpretācijas, nodibinājums teorētiski drīkstēs izīrēt Pēterbaznīcas skatu torni un pieguļošās telpas trešajām personām par grašiem, bet, valstij uzrādīt, ka apsaimniekošanā vieni zaudējumi, tādējādi Latvijas iedzīvotājiem nāksies segt nodibinājuma nesaimniecisko, jau iepriekš paredzamo darbību, vai arī apzināto rīcību.

Pēterbaznīcu turpmāk pārvaldīs mazskaitlīgā luterāņu draudze?

Ņemot vērā to, ka likumprojekts paredz Rīgas Svētā Pētera baznīcu bez atlīdzības nodot Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzes izveidotajam nodibinājumam, loģiski rodas jautājums par to, kā rokās turpmāk atradīsies dievnams?

Pēc draudzes kopsapulces protokola Nr. 02/2017 mēs redzam, ka draudze sastāv no 14 draudzes locekļiem. Un, ja apskatāmies, kas ir šīs te draudzes amatpersonas, tad mēs redzam, ka draudzē amatus ieņem tikai Vācijas pavalstnieki – Bauer Stephan Georg, Meissner Stefan Gerhard, Mueller Ingrid Annette un Wagner Irina. Bažas rada tas, ka visus lēmumus saistībā ar dievnamu vienpersoniski varētu pieņemt Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzes priekšnieks Stefans Meisners (Meissner Stefan Gerhard), par kura reputāciju paustas bažas medijos.

Savukārt 2019. gada Latvijas Žurnālistikas centra pētījums atklājis, ka mēģinājumos nodod baznīcas ēku LELB Vācu Svētā Pētera draudzei ir saskatāma shēma, lai finansiāli ienesīgu nekustamo īpašumu nodotu faktiski privātai organizācijai ar neskaidru izcelsmi, pārvaldījumu un tikpat neskaidriem Rīgas Svētā Pētera baznīcas tālākas saimnieciskās izmantošanas mērķiem. (http://lzc.lv/vairakas-pazimes-liecina-vacu-luteranu-pretendesana-uz-peterbaznicu-ir-shema/)

Vai Saeimas deputāti mēģina pārrakstīt vēsturi?

Iepazīstoties ar Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu, secināms, ka tur nav neviena vārda par Romas katoļiem – tie burtiski izdzēsti no likumprojekta. Proti, likumprojektā minēts, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca kā viena no pirmajām baznīcām Ziemeļeiropā kopš 16. gadsimta pirmās puses pārliecinoši iezīmējusi konfesionālo pagriezienu uz evaņģēliski luterisko dievbijības praksi, taču nekas nav minēts par to, ka tā sākotnēji bijusi Katoļu baznīca. Likumā, šķiet, apzināti izdzēsts viss par katolicismu. Ja ņemam vērā punktu, kurā norādīts, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca ir veicinājusi Rīgas pilsētas iedzīvotāju reliģisko pašizpratni, politisko briedumu un vietas piederības apziņu, tad jāatzīmē, ka luteriskā prakse nav vienīgā reliģija un nav pieļaujams, ka katoļi tiek bezkaunīgi izsvītroti no šī likumprojekta. Tad kā šī baznīca var pilnvērtīgi pildīt dievnama funkcijas, ja visur tiek uzsvērts, ka tā ir luterāņu baznīca? Katoļi var, protams, nebūt tiešie baznīcas pārvaldnieki, bet kur ir kaut mazākā garantija, ka viņi šajā dievnamā varēs noturēt dievkalpojumus un saņemt Sakramentus?

Vēlētāji Saeimas deputātu rīcību atcerēsies

Ir 21. gadsimts, bet šobrīd būtībā ar Saeimas rokām tiek pārrakstīta vēsture kā vistumšākajos viduslaikos. Tas ir spļāviens sejā visiem Romas katoļiem, kas, starp citu, ir viena no ietekmīgākajām kristīgajām konfesijām Latvijā, un nav šaubu, ka sabiedrībā netrūkst cilvēku, kas pirms gaidāmajām un vēl daudzām citām Saeimas vēlēšanām par to atgādinās, norādot uz politiķiem, kas piedalījās mūsu nācijas mantojuma atdošanā šaurai citas valsts pilsoņu grupai.

Vai tiešām deputātus neuztrauc sabiedrības domas un tiem liekas pieņemami, ka Pēterbaznīcas likteni izlems naudas faktors – naudas, par kuras esamību pat nemaz nav 100% pārliecības? Jo nekādu citu iemeslu tam, lai atdotu baznīcu steigā nodibinātai biedrībai, īsti nav – ne vēsturisku, ne arīdzan izejot no loģikas skatījuma. Tad vai tiešām tā ir vienkārši baznīcas pārdošana pirmajam pretimnācējam, kurš to iekārojis?

Skaidrs, ka tieši Saeimas deputātu balsojums noteiks to, vai Pēterbaznīca nonāks Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas veidotā nodibinājuma pārziņā vai paliks, piemēram, Rīgas domes pārziņā, kā tas bijis līdz šim. Ļoti daudzi sabiedrības locekļi, tai skaitā Romas katoļi, cer, ka deputāti ieklausīsies savā sirdsapziņā un neļaus pāris miljoniem eiro aizmiglot skatienu ceļam, ko mums ikvienam rāda Dievs.

Foto: F64