• Tweet

Latvijā valdošajās partiju koalīcijas un tās izpildorgāna valdības vienīgā reakcija uz tranzītkravu pazušanu no Latvijas ostām ir likumprojekts par ostu pārvalžu pārsaukšanu no atvasinātām publiskām personām par valsts kapitālsabiedrībām.

Ostu pārvalžu pārsaukšana nav izdomāta sakarā ar tagadējo krīzi, kuras skaitliskie parametri uzrādīti Neatkarīgās 14. jūlija publikācijā “Pa pusgadu pazudusi puse kravu”. Tā tika ierakstīta Krisjāņa Kariņa valdības deklarācijā un tās saknes laikā stiepjas vēl daudz tālāk – gadu desmitu garumā cauri labiem un sliktiem laikiem. Tomēr nekad kopš pagājuša gadsimta 90. gadu sākuma ostām nav bijis tik slikti kā tagad, ja par laikiem spriež vienkārši pēc ostās apgrozīto kravu daudzuma, t.i., pēc atlikuma no tā, kas kādreiz bija daudzums. Tagad ir sliktāk nekā 2002. gadā, kad Krievija slēdza jēlnaftas cauruļvadu uz Ventspili, kas samazināja kravu apgrozījumu ostā par 15 miljoniem tonnu gadā. Tagad kravu samazinājums attiecas uz visām ostām un uz gandrīz visiem kravu veidiem; tagad milzīgu triecienu saņēmis valsts uzņēmums “Latvijas dzelzceļš”. It kā taču valstij uz to vajadzētu reaģēt kaut vai tā, ka situācija tiktu apspriesta Latvijas Ostu, tranzīta un loģistikas padomes (Ostu padomes) sēde, kas pēc daudzu mēnešu starplaika attālinātā režīmā notika vakar, 15. jūlijā. Noklausīties sēdes dalībnieku sarunas drīkstēja jebkurš interesents.

Ticama būtu tāda atruna, ka ne visi pasākumus tranzītnozares glābšanai ir publiski apspriežami. Tomēr Ostu padomes sēdē vispār nepieminēt nepieminēt situāciju nozarē arī bija nepareizi.

Tas bija tik nepareizi, ka, cik nu par to var spriest pēc balss intonācijām, par padomes sēdē notiekošo nokaunējās tās nominālais vadītājs K. Kariņš.

Tiklīdz no Liepājas bija atskanējis Ulda Pīlēna sacītais, ka ostās “runa ir par izdzīvošanu, nevis par administrēšanu”, K. Kariņš uzreiz atcerējās par citiem darbiem un no sēdes turpinājuma atslēdzās. Viņa pienākumus pārņēmušais satiksmes ministrs Tālis Linkaits sēdes vadīšanu turpināja demonstratīvi nenopietnā tonī un nenoveda līdz slēdzienam, ko tad Ostu padomes sēde nolemj attiecībā uz likumprojektu par ostu pārvalžu pārsaukšanu. K. Kariņš bija atstājis mantojumā izvēli starp to, vai padome priekšlikumus “atbalsta”, vai “pieņem zināšanai”, bet T. Linkaits sēdi slēdza ar sirsnīgiem pateicībām visiem dalībniekiem par piedalīšanos. Ja sēdes protokolā tomēr tiks ierakstīts lēmums, tad sēdes dalībnieki tikai pēc tam uzzinās, ka viņi sēdē ir kaut ko nolēmuši, kas īstenībā nenotika.

Tagad var domāt dažādi, vai Latvijas augstākās amatpersonas nevar noturēt tranzītkravas Latvijā tāpēc, ka nodarbojas ar muļķībām, vai nodarbojas ar muļķībām tāpēc, ka nevar noturēt tranzītkravas. Konkrētajā gadījumā T. Linkaits pamanījās, no vienas puses, nedot acīm redzamu iemeslu saviem saimniekiem no Jaunās konservatīvās partijas (JKP) pārmest, ka viņš nepilda uzdevumu, kura dēļ vispār dabūjis ministra amatu, bet, no otras puses, uzdevuma izpildei neko daudz neizdarīt. Varētu būt arī tā, ka pat JKP pašreizējos apstākļos vairs necenšas panākt ostu pārvalžu pārsaukšanu, bet vismaz atklāti no savas idejas neatkāpjas. Varbūt partija cer šādu atkāpšanos iemainīt pret kādu citu piekāpšanos no koalīcijas partneru puses.

Paldies U. Pīlēnam arī par liecību, ka pirmais cīnītājs par ostu pārvaldēm kā valsts kapitālsabiedrībām bijis Andris Šķēle kā Ministru prezidents ap 1996. gadu, kad ostu pārvaldes vēl nebija nosauktas par publiskām atvasinātām personām. A. Šķēle tobrīd pilnīgi pamatoti paredzēja, ka caur ostām Latvijā ieplūdīs mūsu mērogā fantastiski liela nauda. Dažādi politiķi un to grupējumi ik pa laikam tika izrēķinājuši, ka viņiem būtu ērtāk piekļūt šai naudai caur kapitālsabiedrībām, bet konkurējošie grupējumi nosargājuši tagadējo ostu pārvaldību ar lielāku ietekmi pašvaldībām. Pagājuša gada beigās JKP realizēja citu paņēmienu, kā tikt vaļā no Rīgas un Ventspils pašvaldībām attiecīgo pilsētu ostu pārvaldēs bez to pārsaukšanas par par kapitālsabiedrībām.

Tagad izrādās, ka ostas neizbēgami kļūs par valsts kapitālsabiedrībām tādā nozīmē, ka pastāvēs uz valsts kapitāla rēķina tieši tāpat, kā pastāv “airBaltic”.

Tādā gadījumā ostu pārvalžu nosaukumu jeb statusa formālā nomaiņa varbūt vairs nav aktuāla, taču atklāti atteikties no valdības deklarācijā ierakstītiem vārdiem nav solīdi.

Ostu padomes sēde notika vienu dienu pēc valdības sēdes, kurā “Latvijas dzelzceļš” tika palaists pa “airBaltic” iestaigāto taciņu pēc naudas uz Valsts kasi. Valdība nolēma ieguldīt 32,4 miljonus eiro uzņēmuma pamatkapitālā, piešķirt 13 miljonus eiro sliežu ceļu uzturēšanai, kam nepietiek naudas no atlikušajiem kravu pārvadājumiem, un vēl 14 miljonus eiro, cik izmaksājot tieši to sliežu remontēšana, kuras nodeldējuši cita valsts uzņēmuma “Pasažieru vilciens” vilcieni. Pirms tam valdība bija pieņēmusi Ventspils brīvostas pārvaldes lūgumu aizdot tai 15,3 miljonu eiro jau sākto infrastruktūras uzlabošanas darbu pabeigšanai.

Ja ostas turpinās pastāvēt, tad Latvijas mērogā liela nauda tur grozīsies, bet tā tomēr liela atšķirība, vai nauda caur ostām Latvijā ieplūst, vai aizplūst. Līdzšinējie ostu pārvalžu pārtaisīšanas plāni tika sacerēti, cerot uz naudu, kas Latvijā ieplūdīs. Tieši šobrīd situācija kļūst pretēja un politiskajiem grupējumiem savu plāni jāpārdomā.

Foto: Arnis Kluinis