• Tweet

Pēdējā laikā sabiedrībā plašu rezonansi izsaukušas žurnāla “Ir” atklātībā nodotās viesnīcā “Rīdzene” ierakstītās sarunas, kas pēc medija vārdiem “liecina par Aināra Šlesera, Aivara Lemberga un Andra Šķēles ietekmi lielākajā Rīgas ostas uzņēmumā “Rīgas tirdzniecības osta” (RTO), viņu slēptajiem plāniem pārņemt nacionālo aviokompāniju “airBaltic”, kā arī saimniekošanas stilu Rīgas pašvaldības uzņēmumos.” Lai arī avotu, no kura sarunas iegūtas, medija galvenā redaktore Nellija Ločmele atklāt negrasās, “Ir” publiskojis vairākus it kā notikušu sarunu fragmentus, norādot, ka tie satur informāciju par iespējamo noziegumu slēpšanu. Sarunu autentiskums gan joprojām nav pierādīts un atsaucoties uz likumā noteiktajām tiesībām, pievērtas acis arī uz iespējamo valsts noslēpumu saturošās informācijas ilgstošu atrašanos medija rīcībā.

Neraugoties uz to, ka sarunas satur informāciju par valsts noslēpumu, “Ir” publiskojis vairākas skandalozas bijušo un esošos politiķu sarunas. Medijs apšaubījis likumsargu darba kvalitāti, izdarījis spiedienu uz prokuratūru, atteicies sadarboties ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju (KNAB), kā arī joprojām savā īpašumā glabā valsts noslēpumu saturošu informāciju, radot risku, ka tas var nonākt vēl kādas trešās personas rokās.

Pašam medijam mazsvarīgs licies jautājums par šīs informācijas uzglabāšanu un “Ir” to kategoriski atteicies iesniegt Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam. Kā nosaka likums, valsts noslēpuma objekts var būt kādas personas valdījumā vai lietošanā tādos gadījumos un tādā kārtībā, kāda noteikta likumā vai Ministru kabineta noteikumos. Par to, kā tiek uzglabāta šī informācija, medijs nav sniedzis nekādas ziņas, tādējādi pastiprinot bažas, ka ar savu darbību “Ir” varētu būt pārkāpis valsts noslēpuma izmantošanas vai aizsardzības noteikumus.

Medijs nav atbildējis uz vairākiem svarīgiem jautājumiem, par to, kā un kādā formātā tiek uzglabāta valsts noslēpumu saturošā informācija, kurš tai var piekļūt, kādos apstākļos tā tiek uzglabāta un kurš rūpējas par tās aizsardzību, un daudziem citiem ne mazāk svarīgiem jautājumiem, kuri jāņem vērā, uzglabājos valstiski svarīgu informāciju.

Pieņemot, ka medijs šo informāciju nav iznīcinājis un iespējams plāno izmantot vēl, lai, iespējams, radītu arvien jaunas “preses pīles”, valstij vajadzētu nodrošināt valsts noslēpumu saturošās informācijas apsardzi. Tiesībsargājošajām iestādēm nevajadzētu pievērt acis uz šo likumpārkāpumu, un ja ne sodīt, tad vismaz nodrošināt bruņotus sargus pie redakcijas ēkas, kas atrodas Bruņinieku ielā 16, Rīgā.

Iespējams tas, kāpēc sarunas parādījušās tieši tagad, un, kam tas ir izdevīgi, medijam tik tiešām ir mazsvarīgi, jo tas liek atbildēt uz daudziem neērtiem jautājumiem, taču, vai “oligarhu lietas” komisijai un sabiedrībai vajadzētu pievērt acis uz to, kas patlaban notiek ar valsts noslēpumu saturošu informāciju? Kur tas redzēts, ka medijam iespējams savā īpašumā ilgstoši uzglabāt valsts noslēpumu saturošus materiālus? It īpaši, ja par uzglabāšanas apstākļiem nekas nav zināms.

Ja jau reiz “Ir” vēlas būt tikpat nozīmīgs latviešu tautas simbols kā Brīvības piemineklis, kuru apsargā goda sardze, tad mēs nevaram tam to liegt – galu galā medija vēlme izcelties ir acīmredzama un prezidenta cienīga apsardze var beidzot ļaut šīs ambīcijas piepildīt.