• Tweet

NATO aizsardzības sistēmā dalībvalstu bruņoto spēku rezervei ir nozīmīga loma, jo neviena valsts nevar izveidot tik lielu profesionālo armiju, lai valsts apdraudējuma situācijā iztiktu bez rezerves spēkiem. Ņemot vērā rezerves lomu bruņoto spēku sastāvā, Valsts kontrole lietderības revīzijā vērtēja, kā darbojas NBS rezerves sistēma. Secināms, ka pēc profesionālā dienesta ieviešanas 2007. gadā priekšplānā ir bijušas citas NBS attīstības prioritātes un līdz šim mērķtiecīgi soļi turpmākai rezerves sistēmas attīstībai ir izpalikuši. Līdz ar to strauji un mērķtiecīgi jāattīsta NBS rezerves sistēma.

“Ņemot vērā aktuālos drošības izaicinājumus, ir svarīgi pilnveidot rezerves sistēmas darbību – izveidot tādu apmācību sistēmu, kas rezerves karavīriem ļautu regulāri uzturēt militārās prasmes un iemaņas, un izveidot mūsdienīgu datu uzskaiti, kas ļautu ātri un ērti sasniegt rezerves personālu jebkurā laikā. Valsts aizsardzības dienesta ieviešana ir labvēlīgs laiks, lai sakārtotu rezerves sistēmu, jo NBS pievienosies ievērojams karavīru skaits, kuri apguvuši militārās prasmes un kuriem būs nepieciešams gan uzturēt un attīstīt jauniegūtās prasmes, gan nodrošināt saikni ar NBS pēc valsts aizsardzības dienesta pabeigšanas,” uzsver Valsts kontroles padomes locekle Kristīne Jaunzeme.

NBS rezerve ir viens no trim militārajiem formējumiem, kas kopā ar regulārajiem spēkiem (profesionālā dienesta karavīriem) un Zemessardzi veido NBS. NBS rezervi veido militārajam dienestam pakļautie Latvijas pilsoņi – rezerves karavīri un rezervisti. Rezerves karavīri ir tie Latvijas pilsoņi, kuriem ir militārās apmācības pieredze (atvaļinātie karavīri, bijušie zemessargi, valsts aizsardzības dienesta karavīri pēc valsts aizsardzības militārā dienesta beigšanas u.c.). Savukārt rezervisti ir visi Latvijas pilsoņi vīrieši vecumā no 18 līdz 60 gadiem un ir derīgi militārajam dienestam, kā arī minētajiem kritērijiem atbilstošas sievietes, kuras ir izteikušas vēlmi būt rezervistes. Lai arī abas kategorijas atšķiras ar militāro sagatavotību un pienākumiem miera laikā, taču mobilizācijas gadījumā abas iesauc aktīvajā dienestā.

Atšķirībā no rezerves karavīriem, kuriem ir militāra pieredze, rezervistiem līdz iesaukšanai mobilizācijas gadījumā nav militārās sagatavotības, taču valsts apdraudējuma situācijās rezervistiem paredzēts līdzdarboties valsts aizsardzībā. Tādēļ vispārpieņemta prakse ir strādāt ar rezervi arī miera laikā, pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu apmācot militārās prasmēs un veidojot mobilizācijas gatavību. Cilvēkresursi ir mobilizācijas būtiska sastāvdaļa, un mobilizācijas gadījumā NBS pievienotos liela daļa sabiedrības, kuras ikdiena nav saistīta ar aizsardzību.

“Visaptverošas valsts aizsardzības nodrošināšanai un rīcības gatavības kultūras veidošanai svarīgi arī, ka pēc iespējas lielākai sabiedrības daļai tiek radītas iespējas apgūt valsts apdraudējuma un krīzes situācijām noderīgas zināšanas un prasmes, kā parūpēties par sevi, ģimeni, kopienu un valsti,” atzīmē Kristīne Jaunzeme.

Revīzijā secināts, ka līdz šim, veidojot rezerves sistēmu, galvenokārt uzmanība pievērsta rezerves sastāva skaitliskai palielināšanai un mazāk resursu veltīts rezerves kvalitatīvajiem jautājumiem, kas ir būtiski, lai rezerve varētu sniegt ieguldījumu NBS uzdevumu izpildē. Vienlaikus pozitīvi vērtējama rezervistu brīvprātīgo apmācību organizēšana kopš 2018. gada, par kurām interese īpaši pastiprinājusies pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un kurās brīvprātīgajiem rezerves karavīriem ir iespēja apgūt militārās prasmes.

Rezerves karavīru un rezervistu iesaukšanai aktīvajā dienestā ir svarīgi operatīvi iegūstami precīzi dati. Revidenti norāda uz vairākiem izaicinājumiem un nepieciešamiem pilnveidojumiem saistībā ar aktuālas informācijas uzturēšanu par rezerves sastāvu, kā arī šīs informācijas izmantošanu, analizējot rezerves gatavību.

NATO nenosaka standartu rezerves spēku organizēšanai. Dalībvalstis pašas var noteikt, kādas ir attiecības starp aktīvā dienesta un rezerves sastāvu, rezerves spēku lomu, kā arī to apmācībām, aprīkojumu un nodarbinātību miera laikā.

Revīzijā analizētā citu valstu pieredze liecina – bruņoto spēku rezerves sistēmas attīstīšanai un rezerves personāla atjaunošanai citas valstis veic mērķtiecīgus pasākumus. Proti, vairs nepaļaujas tikai uz brīvprātīgu pieeju rezerves veidošanā, kā arī rod risinājumus rezerves efektīvai iesaistīšanai bruņoto spēku uzdevumos: (1) atjaunojot obligāto iesaukšanu militārajā dienestā, (2) plaši izmantojot pieejamās civilās prasmes, (3) strukturējot rezerves sastāvu atbilstoši sagatavotības līmenim un nodalot rezerves aktīvo daļu, tā koncentrējot apmācības un uzskaites resursus uz konkrētu rezerves daļu, (4) izstrādājot konceptuālu redzējumu ilgtermiņā, (5) stratēģiski plānojot un mērķtiecīgi attīstot bruņoto spēku rezervi kā valsts aizsardzības stūrakmeni. Piem., Kanādas bruņotajos spēkos ieviesta efektīva pieeja plašākai civilās sabiedrības iesaistei; Lielbritānijas bruņotie spēki izstrādājuši stratēģisku ilgtermiņa rezerves attīstības vīziju, kā arī attīstījuši komunikāciju ar sabiedrību; Lietuva izmanto īpašu pieeju rezerves personāla klasifikācijā un darbā ar aktīvo rezervi; Igaunija bruņotajiem spēkiem pieejamos cilvēkresursus plāno ilgtermiņā.

Kopumā mūsdienās uz rezervi raugās aizvien plašāk, meklējot veidus, kā mijiedarboties civilajam un militārajam sektoram un kā rezerves personāls var sniegt savu ieguldījumu bruņoto spēku uzdevumu izpildē. Šāda sadarbība ļauj gan stiprināt bruņoto spēku saikni ar sabiedrību, gan samazināt izmaksas, jo bruņotie spēki var vairāk koncentrēties uz tādu spēju attīstīšanu, kas prasa lielākus resursus un kam ir augstākas apmācību prasības.

Revīzijā sniegti astoņi ieteikumi, kurus ieviešot AiM sadarbībā ar NBS (1) izstrādās priekšlikumus rezerves attīstībai ilgtermiņā, (2) noteiks principus visu rezerves personāla kategoriju apmācībai, kā arī (3) izveidos mūsdienu prasībām atbilstošu rezerves personāla uzskaites sistēmu.

Foto: Latvijas armija