• Tweet

Dzīvošana internātā nav bērna otrās mājas. Tas ir pretrunā ar bērna tiesībām dzīvot ģimenē, kas ir pamatu pamats viņa pilnvērtīgai attīstībai un sagatavošanai patstāvīgai dzīvei. Diemžēl vairākiem tūkstošiem bērnu mūsu valstī faktiski ir liegta regulāra saskarsme ar ģimeni un aprūpes un uzticības personas klātbūtne. Te trūkumi saskatāmi pašvaldību lauciņā. Tiesībsarga ieskatā ir nepieņemami piedāvāt uzturēšanos internātā kā alternatīvu pašvaldību nespējai vai negribēšanai risināt skolēnu transportēšanas un ģimeņu sociālo problēmu jautājumus. Tādēļ tiesībsargs aicina Izglītības un zinātnes ministriju noteikt kritērijus bērnu izmitināšanai pamatskolu internātos un pirmsskolas diennakts grupās, kā arī šī pakalpojuma prasības.

Kāpēc internāts bērnam nav labākais risinājums?

Jebkura vardarbības izpausme izglītības iestādē ir nosodāma, tomēr publiskajā telpā nereti uzzinām par ļoti satraucošiem agresijas gadījumiem skolās vai to tiešā tuvumā. Taču atšķirībā no bērna, kas ik dienu dodas mājās un var rast mierinājumu un atbalstu ģimenē, internātā dzīvojošam bērnam šāda iespēja ir ievērojami ierobežota. ANO Bērnu tiesību konvencijā norādīts – bērniem, lai viņi varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personības, jāaug ģimenē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē. Ģimene ir bērnu izaugsmes un labklājības dabiskā vide. Tikai ģimenē bērns var saņemt patiešām individuālu mīlestību, uzmanību un audzināšanu. Ģimenē bērns iemācās, kas ir mājas, kā rūpēties par sevi un citiem un kā pēc tam veidot pašam savu ģimeni. Tie ir arī bērnu tiesību aizsardzības mērķi.

Vēsturiski internātskolas veidotas kā “pagarinājumi” bērnunamiem ar izglītojošu un sociālās aprūpes funkciju. Pēc 1956. gada daudzi bērnunami reorganizēti par internātskolām. Par to liecina tiesību aktu vēsturiskās redakcijas. Arī salīdzinoši jaunā tiesību normā – 2005. gada Ministru kabineta noteikumos par sociālajām garantijām bārenim un bez vecāku gādības palikušajam bērnam – internātskolas direktors bija pielīdzināts bērna aprūpētājam. Tātad internātskolas bija pielīdzinātas bērnunamiem, tās bija Izglītības ministrijas pārraudzībā, bet skolas direktors pildīja arī bērnunama vadītāja pienākumu.

Nepieciešamību bērniem ilgstoši dzīvot skolā (internātā) vēsturiski pamatoja arī skaidrs mērķis – izglītības iegūšana. To labi ilustrē kāds stāsts par zēnu no 1929. gadā izdotas grāmatas1 – skola atrodas tālu no mājām, nokļūšanu uz to jānodrošina vecākiem, transportlīdzeklis ir zirgs. Organizēt bērna nogādāšanu mājās ik dienu ir pārmērīgi grūti, tādēļ bērns dodas pēc zināšanām ar visu iedzīvi. Šādos apstākļos internātu nepieciešamība netika apšaubīta, jo izglītības iegūšana citādi nebija reāla.

Šobrīd situācija ir būtiski mainījusies. Latvija 1992. gadā ir pievienojusies ANO Bērnu tiesību konvencijai, atzīstot bērna tiesības uz ģimeni, izglītību un apņemoties ievērot bērnu labāko interešu principu. Kopš Izglītības likuma pieņemšanas 1999. gadā ir spēkā pašvaldības pienākums nodrošināt transportu skolēnu nokļūšanai skolā un atpakaļ dzīvesvietā, ja nav iespējams izmantot sabiedrisko transportu. Tātad izglītības iegūšanas nodrošināšanai ir pieejami papildu līdzekļi, un ar tiesībām uz izglītību vairs nevar attaisnot internātu pastāvēšanu. Lai gan ir veikti atsevišķi soļi jomas sakārtošanā, tie nav uzlabojuši situāciju pēc būtības un joprojām daudzi bērni piecas dienas nedēļā pavada internātā. Tas ir pretrunā ar bērna tiesībām dzīvot ģimenē, kas ir svarīgi bērna pilnvērtīgai attīstībai un sagatavošanai patstāvīgai dzīvei. Kā argumenti internātu “aizstāvībai” tiek minēts transporta trūkums, speciālo izglītības programmu nepieejamība un ģimenes apstākļi. Nevienā no šiem gadījumiem netiek patiesi aizsargātas bērna intereses – tieši pretēji – nereti saskatāma situācijas vērtēšana no pašvaldības un pieaugošu ērtību un izdevīguma prizmas.

Saskatāma pašvaldību bezdarbība

Saskaņā ar Izglītības likumu pašvaldībai ir jānodrošina izglītības ieguve bērniem ar speciālām vajadzībām un transports nokļūšanai uz skolu un atpakaļ. Abi pienākumi prasa finanšu resursus, taču tādi nepieciešami arī internātu uzturēšanai. Arī bērnu ar speciālām izglītības vajadzībām nokļūšana uz skolu no līdzekļu izlietojuma nav daudz atšķirīgāka par pārējo bērnu transportēšanu.

2024. gada jūnijā tiesībsargs veica aptauju visas valsts mērogā par mācību sākuma laiku un skolēnu nokļūšanu uz skolu. Aptaujā iegūtie dati un arī pēc tam atsevišķi uzrunāto pašvaldību sniegtā informācija šobrīd tiek analizēta ziņojumā, kuru tiesībsargs publiskos līdz jaunā mācību gada sākumam. Tomēr jau šobrīd var vērot sakarību starp izglītības iestādēm, kurās īstenotas speciālās izglītības programmas, un praksi organizēt transportu uz tām divas reizes nedēļā – pirmdien un piektdien. Vienlaikus nevar apgalvot, ka divreiz nedēļā organizētie maršruti būtu ievērojami garāki par tiem, kuri tiek organizēti katru darbadienu. Tātad bērnu ikdienas pārvadāšanai atbilstošs risinājums ir iespējams, ja ir vēlme tādu īstenot. Šajā saistībā 2024. gada maijā tiesībsargs nosūtīja vēstuli par skolēnu nokļūšanu uz izglītības iestādi visām novadu pašvaldībām, aicinot pašvaldības informēt, ja pārtraukt internātu uzturēšanu vai vismaz samazināt tajos dzīvojošo bērnu skaitu tām liedz kādi šķēršļi vai citi iemesli. “Skumji apzināties, ka neviena pašvaldība nesniedza atgriezenisko saiti šajā jautājumā. Tas varētu liecināt gan par pašvaldību nevēlēšanos risināt internātu problēmu, gan par reālu šķēršļu pārtraukt internāta pakalpojumu pirmsskolas un pamatskolas vecuma bērniem neesību,” norāda Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere.

Sabiedrībā tostarp pamanāms viedoklis, ka internāts ir labākais risinājums bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm. “Tam piekrist nevar. Faktiski tā ir pašvaldības iestāžu (bāriņtiesas, sociālā dienesta) bezdarbības tolerēšana. Šādām ģimenēm ir jāsniedz palīdzība problēmu risināšanā, bet, ja tas nav iespējams, jālemj, vai bērns var turpināt dzīvot apdraudošā vidē ģimenē. Jāpatur prātā, ka bērns internātā dzīvo tikai darbadienās, savukārt nedēļas nogalēs, svētku dienās un brīvlaikā atgriežas mājās,” piebilst L. Grāvere. Nereti tieši brīvdienās notiek lielākās krīzes ģimenēs, tostarp alkohola lietošanas rezultātā. Tādā gadījumā internāts bērnu “nepasargā”, bet tieši otrādi – rada iespēju nerisināt problēmas un ļaut tām samilzt.

Ko sagaida tiesībsargs?

Pirmkārt, tiesībsargs ar cerību raugās uz plānotajiem grozījumiem Izglītības likumā, kas pilnvarotu Ministru kabinetam izstrādāt noteikumus par skolēnu izmitināšanu diennakts uzraudzībā, dienesta viesnīcā, internātā. Skaidra kārtība un sakārtoti “spēles noteikumi” būtu labs vēstījums visiem procesā iesaistītajiem. Šobrīd šāda tiesiskā regulējuma nav, kā rezultātā dažkārt internāta pakalpojums tiek nodrošināts arī tiem, kuriem tas nemaz nav nepieciešams. “Taču, arī noteikumi paši par sevi situāciju neatrisinās bērna labākajās interesēs, ja visos līmeņos trūks politiskās gribas sakārtot šo sasāpējušo jautājumu pēc būtības. Aicinu likumdevēju un visus procesā iesaistītos domāt plašāk un tālredzīgāk, vai pirmsskolā un pamatskolā vispār var būt tādas situācijas, kurā bērna palikšana izglītības iestādē būtu jebkādā mērā attaisnojama? Kādi tādā gadījumā būtu šie izņēmumi un kā tiktu nodrošinātas bērnu cilvēktiesības, sākot no cilvēka cieņai atbilstošiem sadzīves apstākļiem līdz sadzīves prasmju apguvei? Gana daudz esam dzirdējuši aizbildinājumus, kāpēc kaut ko nav iespējams izdarīt. Šobrīd ir pēdējais laiks izlēmīgai un gudrai rīcībai mūsu bērnu nākotnes vārdā. Tātad, visas Latvijas labā,” uzsver L. Grāvere.

Otrkārt, joprojām kategorisks nē internātam kā bērna “otrajām mājām”. Bērnam, lai viņš varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personība, jāaug ģimenē, laimes, mīlestības un sapratnes gaisotnē. Minētais nav īstenojams, piecas no septiņām nedēļas dienām bērnam dzīvojot internātā. “Atkārtoti aicinu pašvaldības pievērst pastiprinātu uzmanību šai problēmai un nepieļaut, ka internāti tiek izmantoti kā transportēšanas vai ģimenes sociālo problēmu risināšanas rīki. Ikvienam bērnam, jo īpaši pirmsskolas un pamatizglītības vecumā, jābūt iespēja ik dienu doties uz izglītības iestādi un atgriezties mājās. Palikšana ārpus tām ir izņēmums nevis 21. gadsimta norma,” piebilst L. Grāvere.

Uzziņai: