• Tweet

Kristietībā gavēnis ir plaši izplatīts visos laikos. Tā II gs. pēc Kristus gavēņa dienas kristiešiem ir trešdiena (atceroties Jēzus sagūstīšanu) un piektdiena (pieminot Jēzus nāvi pie krusta). Jau III gs. gavēni paplašināja, gavējot visu kluso nedēļu, vēlāk 40 dienas.

Katoliskās Baznīcas katehisms dod vispārējos skaidrojumus par gavēņa jēgu un nozīmi balstoties uz Sv. Rakstiem un Baznīcas Tradīciju. Sv. Rakstos spilgti parādīta epizode, kur Jēzus, pēc kristības Jordānas upē dodas uz tuksnesi gavēt 40 dienas.

Gavēnis ir svarīgs mūsu garīgās dzīves balsts, jo tas ir spēcīgs ierocis cīņai ar kārdinājumiem un garantē dvēseles uzvaru pār miesas egoistiskajām tieksmēm. Gavējot stiprinās mūsu griba, līdz ar to Dievs caur gavēni var piekļūt mums un darboties mūsos, gavējot dvēsele mūsos triumfē un ļaunajam ir jāatkāpjas. Gavēšana savā ziņā ir radošs darbs, jo nav noteikts, ka jāgavē ir tikai piektdienās un ar gaļas neēšanu. Tikai izvēloties gavēšanas veidu ir īpašs noteikums ir lai katrs konsultētos ar savu garīgo tēvu un biktstēvu, jo arī šeit, kā arī citās garīgajās sfērās ir iespējami pārspīlējumi, un tie var novest pie pretēja efekta – garīgā sabrukuma un lepnības. Īpaši labi ir gavēt pirms kāda svarīga notikuma, vai lielās problēmās, jo Marka evaņģēlijs skaidri apliecina: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu”.

Ja es jūtu, ka ir kāda lieta (piem. alkohols, smēķēšana, pārmērīga kafijas dzeršana, datorspēles u.tml.), kas pati par sevi, izmantojot mēreni un ar prātu ir laba, mani traucē, es apņemos šīs 40 dienas no tā atturēties. Arī naudu, ko esam ietaupījuši, atsakoties no kādiem ēdieniem, mēs varam atlikt speciālā aploksnē un noziedot kādiem trūkumcietējiem, vai Caritas organizācijai, vai kādiem citiem.

“Ceturtais [Baznīcas] bauslis (“Tev būs Baznīcas noteiktajās dienās atturēties no gaļas ēdieniem un ievērot gavēni”) nodrošina laiku askēzei un gandarīšanai par grēkiem, lai sagatavotos liturģiskajiem svētkiem, tas palīdz arī valdīt pār mūsu instinktiem un iegūt sirds brīvību.”

“Kā tas jau bija praviešu laikos, Dieva aicinājums uz atgriešanos un gandarīšanu vispirms attiecas nevis uz ārēju darbu veikšanu, “maisu un pelniem”, gavēni un miesas mērdēšanu, bet gan uz sirds atgriešanos, iekšējo gandarīšanu. Bez tās gandarīšanas augļi paliek neauglīgi un melīgi; tam pretstatā iekšējā atgriešanās mudina paust šo nostāju redzamās zīmēs, žestos un gandarīšanas darbos.

Tieši ar lūgšanu un gavēšanu ir iespējams pretoties ļaunajam garam un augt attiecībās ar Dievu. Priecīgu un svētīgu gavēņa laiku.

Foto: Esteban Chiner/https://www.flickr.com/photos/decadence//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/