• Tweet

Arvien vairāk nostiprinās pārliecība, ka plānam likvidēt Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības akadēmiju (RPIVA) nav ne mazākā sakara ar pašu akadēmiju, ne ar reformām, bet gan ar Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) neizdarītajiem mājasdarbiem studiju programmu skaita samazināšanas jomā. Tas ir nepieciešams, lai uzsāktu Eiropas naudas apguvi. Smeļoties ūdenim mutē, RPIVA likvidācija tehniski samazina programmu skaitu par 10% no nepieciešamā samazinājuma. Tas būtu aptuveni tikpat absurdi, kā nozāģēt ābeli, lai tiktu pie āboliem, jo slinkums kāpt tiem pakaļ. Paskaidrošu.

Ko nozīmē studiju programmu skaita samazināšana? Ministrijai pēdējos gados būtu bijis jātiek skaidrībā par divām jomām – pirmkārt, horizontāli jāizvērtē visas programmas, kuras dublējas, atsijājot pelavas no graudiem. Otrkārt, jāpieņem lēmums, kurā augstskolā pēc specializācijas katra konkrētā programma spēs nodrošināt visaugstāko kvalitātes līmeni. Instrumenti šim darbam bija. Jau 2013.gadā tika publicēts Augstākās izglītības padomes (AIP) paspārnē tapušais starptautiskais programmu vērtējums. Var diskutēt, cik perfekts tas bija, tomēr, tas neapšaubāmi ir izmantojams par pamatu šādai analīzei.

Šis darbs nav izdarīts. Vēl vairāk – joprojām turpinās pretējais process. Piemēram, Latvijas Universitāte (LU), kura aktīvi atbalsta RPIVA likvidāciju studiju programmu skaita samazināšanas vārdā, pati nupat ir atvērusi jaunu studiju virzienu «Viesnīcu un restorānu serviss, tūrisma un atpūtas organizācija», neskatoties uz to, ka tāds jau šobrīd ir pieejams 11 augstskolās Latvijā! Un mēs visi būsim liecinieki tam, ka jau pēc gada sekos pieprasījums budžeta vietām. Kurš to var izskaidrot?

Šādu, horizontālu pieeju programmu skaita samazinājumā tiešām varētu uzskatīt par tik sen vajadzīgo izglītības reformu. Tomēr, termiņiem minot uz papēžiem, IZM steigā meklē vienkāršākus risinājumus programmu skaita samazināšanai, šajā gadījumā vienkārši likvidējot paveikto pedagoģijas izglītības jomā, kurā RPIVA ir nenoliedzams līderis un virzītājspēks.

Un te būtu vērts pievērsties ministra argumentācijai plašsaziņas līdzekļos – likvidējot RPIVA, parādīsies iespēja LU Pedagoģijas fakultātē veidot nez kādas izcilas, konkurētspējīgas programmas, līdz šim nebijušas un labākas par visām, kādas jebkad ir izveidojusi RPIVA. Atvainojiet! LU Pedagoģijas fakultāte ir dibināta 1982.gadā. Tātad varēja radīt izcilas programmas jau 35 gadu garumā. Vēl tikai pirms 10 gadiem tā bija līderis pedagoģijas izglītībā pēc sagatavoto pedagogu skaita. Šodien tā ir pazaudējusi visas pozīcijas un ir vien nišas spēlētājs ar gandrīz 5 reizes mazāku studentu skaitu nekā RPIVA. Tad no kurienes LU pēkšņi, no 1.marta parādīsies tās spējas un kapacitāte radīt šo ekselenci, ja tā to nav spējusi ne pēdējos 10 gados, ne 35 kopš dibināšanas?

Vēl absurdāks ir IZM piedāvājums daļu programmu pārcelt uz Latvijas Mūzikas akadēmiju (LMA). Visu cieņu mūsu skatuves māksliniekiem, kurus akadēmija sekmīgi gatavo daudzu gadu garumā. Tomēr LMA negatavo bērnu pedagogus un nekad to nav darījusi. Ir jābūt ļoti zemam izpratnes līmenim par pedagoģijas izglītību, lai iedomātos, ka to var tā, no šī gada 1.septembra, uzsākt pasniegt jebkur, kur šķietami pēc nosaukuma iederētos.

Akadēmija ir jāsaglabā, bet pedagoģijas izglītības ekselences centrs ir jāveido ap RPIVA. Nav jau runa tikai par skolām. Mēs sagatavojam pedagogus mūzikas skolām, mākslas skolām, bērnudārziem un visās šajās jomās esam līderis. Nedrīkst ministrijas neizdarītos darbus programmu skaita samazināšanā risināt, ziedojot pedagoģijas izglītības nozari.