• Tweet

Saeimas kuluāros un sabiedrībā turpinās karstas diskusijas par Rīgas Svētā Pētera baznīcu un to, kam jākļūst par baznīcas īpašumtiesību turētāju. Lai arī šobrīd no Saeimas vairākuma puses tiek uzstāts, ka Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesības ir nododamas Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumam, arī Romas katoļi pauduši gatavību uzņemties rūpes un iesaistīties dievnama ikdienā, atgādinot, ka Sv. Pētera baznīca ir celta kā katoliskās Baznīcas dievnams.

Kā zināms, decembra izskaņā Saeimas deputāti otrajā lasījumā nobalsoja par to, ka Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesības ir nododamas Rīgas Svētā Pētera baznīcas nodibinājumam, ko veido Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) un Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudze.

Tikai tagad, kad Saeimas deputātiem bija iespēja iesniegt savus priekšlikumus likumprojekta pilnveidošanai, Saeimas deputāti Edmunds Teirumnieks (NA) un Janīna Kursīte-Pakule (NA) iesnieguši priekšlikumu Pēterbaznīcu nodot katoļu un luterāņu kopīgā pārziņā, tādējādi nodrošinot, ka Sv. Pētera baznīca kļūst arvien stiprāks kristiešu vienotības un ekumenisma simbols.

Deputāti aicinājuši bez atlīdzības Latvijas evanģēliski luteriskās Baznīcas un Latvijas Romas katoļu Baznīcas kopīgi un uz paritātes līdzdalības principa izveidotam nodibinājumam nodot zemes gabalu 2788 kvadrātmetru platībā un uz tā esošo Rīgas Svētā Pētera baznīcas ēku kopā ar kustamiem piederumiem (blakuslietām) Rīgā, Reformācijas laukumā 1.

“Šobrīd Likumprojekta 2. lasījumā iekļautais Rīgas Svētā Pētera baznīcas netiešais īpašumtiesību ieguvējs – Vācu Svētā Pētera draudze raisa neizpratni par tās vēsturisko saistību un pēctecību ar draudzi, kura Rīgas Svētā Pētera baznīcā kalpoja līdz 1939. gadam. Kā atrodams Latvijas Republikas Uzņēmumu Reģistra sniegtajā informācijā, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudze ir izveidota 2001. gada 30. oktobrī ar nosaukumu “Vācu draudze Rīga-2” un tikai nosaukuma maiņas rezultātā tā 2018. gada 2. novembrī kļuva par Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Vācu Svētā Pētera draudzi. Uz doto brīdi nav zināma neviena vēsturiskā saistība vai mantotība, vai cits tiesisks pamatojums kāpēc tieši šai draudzei būt par organizāciju, kas, lai arī netieši, bet saņem bezatlīdzības kārtībā mantisku vērtību no valsts tik ievērojamā apjomā. Savukārt, Latvijas Romas katoļu baznīca jau 2017. gada 15. jūnijā vēstulē LR Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai norādīja, ka “vēloties apliecināt kristietības vērtības un saikni starp pagātni, tagadni un nākotni, Romas katoļu Baznīca redz dievnama [Rīgas Svētā Pētera baznīcas] nākotnes sūtību kā kopīgas lūgšanas vietu ar Latvijas Evaņģēliski luterisko Baznīcu, rūpējoties, lai Sv. Pētera baznīca kļūst arvien vairāk par kristiešu vienotības un ekumenisma simbolu,” pausts priekšlikumā.

Deputātus uz to pamudinājusi Latvijas Bīskapu konferences vēstule, kurā Liepājas bīskaps un Latvijas Bīskapu konferences prezidents Viktors Stulpins, Jelgavas bīskaps un Latvijas Bīskapu konferences vice-prezidents Edvards Pavlovskis, Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, Rēzeknes-Aglonas bīskaps Jānis Bulis un Rīgas palīgbīskaps Andris Kravalis aicinājuši nodrošināt, ka gan Romas katoļu Baznīca, gan Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca, savstarpēji vienojoties, varētu veikt reliģiskās darbības šajā dievnamā.

“Tāpat, cienot patiesību, mēs lūdzam pienācīgi atzīt un novērtēt baznīcas vēsturiskos faktus. Konkrēti to, ka Rīgas Svētā Pētera baznīca sākotnēji tika izveidota un uzcelta kā Romas katoļu baznīca 1209. gadā un tāda tā palika līdz brīdim, kad 1524. gadā kļuva par Evaņģēliski luteriskās Baznīcas dievnamu. Vienlaikus, lai kāds arī būtu tās turpmākais juridiskais īpašnieks, lūdzam, lai gan Romas katoļu Baznīca, gan Latvijas Evaņģēliski luteriskā Baznīca, savstarpēji vienojoties, varētu veikt reliģiskās darbības šajā dievnamā,” pausts vēstulē.

Jāatzīst, ka šī nav pirmā reize, kad katoļi pauduši atklātu interesi par šo baznīcu. Jau 2017. gadā Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs aicināja likumprojekta iekļaut punktu, kas nosaka, ka “reliģiskās darbības” šajā baznīcā var veikt gan evaņģēliski luteriskā Baznīca, gan Romas katoļu Baznīca. Turklāt likumam jāparedz līdzvērtīgas iespējas abām baznīcām īstenot savas “reliģiskās darbības” Sv. Pētera baznīcas telpās.

“Romas katoļu Baznīca redz dievnama nākotnes sūtību kā kopīgas lūgšanas vietu ar Latvijas evaņģēliski luterisko Baznīcu, rūpējoties, lai Sv. Pētera baznīca kļūst arvien vairāk par kristiešu vienotības un ekumenisma simbolu. Šāds redzējums izriet no tā, ka Sv. Pētera baznīca ir celta kā katoliskās Baznīcas dievnams, pēc tam uz laiku pārgājusi luteriskās Baznīcas rokās, un tad atkal nonākusi pilsētas pārvaldībā. Tāpēc dievnams ar šādu vēsturi varētu kalpot kā izcils ekumēniskā centra paraugs,” tolaik pauda Stankevičs.

Deputāti norādījuši, ka pieņemot lēmumu par dievnama nodošanu tikai luterāņiem, tiktu ignorēts gan Rīgas domes lūgums Saeimu pieņemt Rīgas Svētā Pētera baznīcas likumu, nosakot, ka baznīcas īpašuma tiesības ir Rīgas pašvaldībai, gan Bīskapu konferences vēstule, kurā uzsvērts, ka jebkuram risinājumam Rīgas Svētā Pētera baznīcas īpašumtiesību jautājumā jānodrošina un jāveicina baznīcas primārā mērķa īstenošanu – būt par reliģiskā kulta vietu ar šo dievnamu saistītajām kristīgajām konfesijām.

Lai arī šobrīd vēl grūti paredzēt to, vai atlikušie Saeimas pārstāvji ieklausīsies šajos argumentos un katoļu aicinājumā pēc Pēterbaznīcas kā vienojoša un iekļaujoša simbola, taču skaidrs, ka pretējā gadījumā šī baznīca vairs nevarēs tikt uztverta kā vieta, kas vieno kristiešus, bet drīzāk gan turpina 16. gadsimtā aizsākto šķelšanos.