• Tweet

Labklājības ministrija, realizējot deinstitucionalizācijas projektu, plāno līdz 2023. gadam samazināt valsts sociālās aprūpes centros dzīvojošo cilvēku skaitu par tūkstoti. Nodrošinot atbalsta pasākumus šo cilvēku dzīvesvietās, mērķis ir panākt, lai cilvēki dzīvotu sabiedrībā, nevis institūcijā.

Pašlaik ilgstošas aprūpes centros, kurus finansē valsts, dzīvo vairāk nekā četri tūkstoši cilvēku. Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane intervijā NRA.lv norāda, ka 40 procentiem šajos centros dzīvojošo cilvēku aprūpe institūcijā nav tas pakalpojums, kas šiem cilvēkiem ir nepieciešams, lai viņi varētu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Taču sarežģītākais jautājums ir, kā izveidot tādu vidi, nodrošināt tādu atbalstu, lai cilvēki, neaizejot dzīvot uz aprūpes centru vai iznākot no tā, netiktu atstumti no sabiedrības, nenonāktu trūkumā un izolētībā.

Labklājības ministrija pagājušajā nedēļā sākusi kampaņu, tostarp skaidrojot sabiedrībai, kas ir deinstitucionalizācija. Sarežģīts vārds, kas sevī iekļauj ne tikai aprūpes institūciju nozīmes pārvērtēšanu, bet arī cilvēktiesības dzīvot sabiedrībā, ģimenē un tiesības uz neatkarīgu dzīvi, saņemot nepieciešamo atbalstu. Kristīne Lasmane atgādina, ka Latvijā par institūcijai alternatīviem pakalpojumiem runājam jau vairāk nekā 20 gadu, taču tieši par deinstitucionalizācijas procesu – pēdējos gadus, kopš Latvija sākusi īstenot šo projektu. Faktiski deinstitucionalizācija ir pretējs process institucionalizācijai, kas nozīmē cilvēku ievietošanu institūcijās. Labklājības ministrija skaidro, ka deinstitucionalizācijas process paredz cilvēku ar garīga rakstura traucējumiem iekļaušanu sabiedrībā un iesaisti darba tirgū, veicinot viņu neatkarību un patstāvību. Eksperti uzsver, ka tādēļ ir jārada plašs pakalpojumu klāsts (grupu dzīvokļi, dienas aprūpes centri un citi), lai arī cilvēki, kas dzīvo sociālās aprūpes centros, varētu dzīvot sabiedrībā, bērni – ģimeniskā vidē, lai cilvēki varētu saņemt sociālo aprūpi un rehabilitāciju savā pašvaldībā. Latvija ir viena no tām Eiropas valstīm, kur šāda sistēma vēl nav pilnībā ieviesta.

Lēns process

«Latvija ir viena no pēdējām, kas nopietni pievērsās deinstitucionalizācijas procesam, un tas arī pie mums notiek ļoti lēni,» atzīst Kristīne Lasmane no Labklājības ministrijas. Viens no iemesliem ir attieksmes maiņa pret to, kas ir un kas nav institūcija un ka tā ir laba vieta, kur dzīvot cilvēkam ar garīgās attīstības traucējumiem. «Valda uzskats, ja cilvēks ir paēdis un siltumā, tad ir laimīgs, taču cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem tāpat kā ikvienam no mums ir savas vēlmes, intereses, dzīves mērķi, ko vēlas sasniegt, un, ja to nevaram, īsti laimīgi mēs neesam neviens. Tāpēc institūcija nav vieta, kur cilvēkam būtu jādzīvo,» stāsta K. Lasmane.

Projekta ideja ir panākt tādu situāciju, ka cilvēki nenonāktu institūcijās uz ilgstošu dzīvi, jo, piemēram, viņiem nav nekāda atbalsta viņu dzīvesvietās, un tad institūcija ir vienīgais, kur viņi var saņemt aprūpi, vismaz – pamatvajadzību nodrošināšanu, un, otrkārt, lai tie, kuri nevēlas dzīvot institūcijās, varētu droši iznākt no tām un sākt dzīvi sabiedrībā. Neatkarīgi no šī deinstitucionalizācijas projekta katru gadu no aprūpes centriem iznāk un dzīvot sabiedrībā sāk ap 60 cilvēku. Projekta jēga ir palīdzēt šiem cilvēkiem un sniegt atbalstu, jau pirms iznākšanas no aprūpes centriem, kā arī dzīvojot sabiedrībā. Pašlaik visbiežāk cilvēks vienkārši pamet institūciju un dzīvo tālāk, kā māk. «Tad, kad mēs runājam par neatkarīgu dzīvi, patstāvīgu dzīvi, mēs nerunājam par to, ka cilvēks dzīvo pilnīgi viens un ar visu var tikt galā pats,» uzsver K. Lasmane, «cilvēkam tiek nodrošināts atbalsts, lai šo neatkarīgo dzīvi viņš varētu īstenot. Šis atbalsts izpaužas dažādos pakalpojumos, ko deinstitucionalizācijas procesā vēlamies īstenot.»

Jādzīvo sabiedrībā

Valsts finansētajās ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijās pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem pašlaik dzīvo 4615 cilvēku. Pirms kāda laika Labklājības ministrija kopā ar sadarbības partneriem veica aprūpes centros dzīvojošo cilvēku situācijas izvērtējumu, noskaidrojot, kāds aprūpes līmenis viņiem nepieciešams. Un dati zināmā mērā pārsteidza. K. Lasmane atgādina, ka institūcijās dzīvojošo personu sadalījums pa aprūpes līmeņiem ir šāds: pirmais aprūpes līmenis ir 11 procentu aprūpes centru klientu, otrais līmenis – 30 procentu, savukārt trešais un ceturtais līmenis, cilvēki, kuriem nepieciešama lielāka aprūpe vai aprūpe visu diennakti, ir 59 procenti. K. Lasmane gan uzsver, ka aprūpes līmeņi vien paši par sevi neparāda, kāds atbalsts cilvēkam būtu nepieciešams, ja viņš dzīvotu ārpus aprūpes centra, tāpēc tika izmantots cits rīks – atbalsta intensitātes skala, lai noskaidrotu, kas cilvēkam būtu nepieciešams, jo tikai tā var saplānot atbalsta pasākumus. «40 procentu aprūpes centru iemītnieku, tas ir, pirmais un otrais aprūpes līmenis, ir cilvēki, kuriem pakalpojums iestādē nav tas, ko viņiem vajag, bet viņi tur, visticamāk, nokļuvuši, jo cita pakalpojuma pašvaldībā nav bijis un nav,» norāda K. Lasmane.

Kopumā deinstitucionalizācijas projektos individuālās vajadzības ir izvērtētas un individuālie atbalsta plāni izstrādāti 1938 pilngadīgām personām ar garīga rakstura traucējumiem, no tām 580 ir institūcijās dzīvojošas personas. 2018. gada beigās un 2019. gada sākumā izvērtēšana vēl tiks turpināta. Šāds izvērtējums bijis jāveic, lai saprastu, kādus pakalpojumus veidot sabiedrībā.

700 cilvēku

K. Lasmane atklāj, ka deinstitucionalizācijas procesā atbalstu paredzēts sniegt 2100 cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem, no šiem cilvēkiem 1400 cilvēku dzīvo mājās, bet 700 – aprūpes iestādēs. Kāds ir mūsu nākotnes plāns – vai aprūpes iestādēs nākotnē nedzīvos neviens? «Ideālā situācijā tā tam vajadzētu būt,» atbild K. Lasmane. Viņa piebilst, ka attiecībā uz bērniem bez vecāku aprūpes tas ir reāls mērķis un tāds tas arī ir nosprausts, taču attiecībā uz pieaugušajiem process ir lēnāks. «Mēs nevaram pateikt gadu, kad tas varētu notikt, bet uz to jāizvirzās. Tuvākais mērķis ir 2023. gads, kad dzīve sabiedrībā būtu jāuzsāk 700 cilvēkiem no aprūpes centriem,» saka K. Lasmane.

Cilvēki ar garīga rakstura traucējumiem

Garīga rakstura traucējumi ir psihiska saslimšana vai garīgās (intelektuālās) attīstības traucējumi, kas ierobežo cilvēka spējas strādāt un aprūpēt sevi, kā arī apgrūtina iekļaušanos sabiedrībā. Pašlaik Latvijā 21 992 pilngadīgiem iedzīvotājiem ir noteikta 1. vai 2. grupas invaliditāte garīga rakstura traucējumu dēļ. No tiem 4496 šobrīd saņem pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes institūcijās, kur viņiem ir ļoti ierobežotas pašnoteikšanas iespējas pār savu dzīvi. Pārmaiņas deinstitucionalizācijas projektā ir vērstas uz cilvēku ar psihiskās veselības vai intelektuālās attīstības traucējumiem, kuriem ir noteikta I vai II grupas invaliditāte, iekļaušanu sabiedrībā:

• ja cilvēks ar garīga rakstura traucējumiem dzīvo sabiedrībā (nesaņem pakalpojumus ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijā);

• ja cilvēks dzīvo ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas institūcijā un vēlas uzsākt neatkarīgu dzīvi.

Foto: F64