• Tweet

Latvijas Mediju ētikas padome trešdien organizēja digitālo semināru-diskusiju “Medijs kā sabiedrības sargsuns vai instruments interešu īstenošanai?”. Šādas diskusijas neapšaubāmi ir lietderīgas, pat ja to “sausais atlikums” pirmajā brīdī nešķiet pārāk liels.

Minētajā seminārā ātri vien noskaidrojās, ka pretnostatījums – sargsuns vai instruments, nav īsti korekts, jo abas šo metaforu funkcijas ir jēdzieniski tuvas. Tāpēc priekšplānā izvirzās jautājums par mediju lomu, uzdevumu, par Latvijai optimālo mediju telpas modeli. Semināra ievada daļā LU pētnieks un Eiropas Politikas analīzes centra eksperts Mārtiņš Kaprāns uzstājās ar savu ziņojumu.

Tā bija akadēmiski korekta prezentācija, ar kādu var braukāt pa Eiropu un to nolasīt jebkurā vietā. Viss prefekti atbilda tam, kā šodien jārunā “solīdā” sabiedrībā. Ja vārda brīvība tiek ierobežota, tad tikai no vienas, reakcionāru režīmu puses; žurnālistu pašcenzūra pastāv galvenokārt autoritārās valstīs; tie, kas nedomā “pareizi” ir “populisti”, un to, vai esi populists vai nepopulists (tā prezentācijā – “non populist”) aptaujās nosaka ar īpašiem papildjautājumiem. Jo lielāks nepopulistu atbalsts medijam, jo tas kvalitatīvāks. Piemēram, Zviedrijā uzticība sabiedriskajam medijam nepopulistu vidū esot 98%.

Šeit gan rodas jautājums – vai tas ir rādītājs, uz kuru mums jātiecas kā uz vadzvaigzni? Vai tas liecina par kaut ko labu? Manuprāt, tas liecina, ka šajā medijā tiek pausts ļoti vienpusīgs, rūpīgi no “aizdomīgiem” piemaisījumiem atfiltrēts viedoklis, ja reiz 98% “pareizi” domājošo šim medijam uzticas. Tas drīzāk liecina, ka šajā medijā neparādās viedokļi, kuri varētu tikt interpretēti kā populistiski, tas ir nepareizi.

Ko tas nozīmē? Šobrīd Zviedrijā uzsākušās diskusijas par to, ka nepieciešams aizvākt krustu no Zviedrijas karoga. Ja “pareizības” tendences nemainīsies, tad nav šaubu, ka karoga nomaiņa ir tikai laika jautājums, tāpat kā karaļa Kārļa XII statujas Stokholmā nomaiņa ar Grētas Tunbergas statuju, par ko jau arī runas sākušās. Vai tas ir ceļš, pa kuru grib iet lielākā latviešu sabiedrības daļa? Ceru, ka nē.

Kaprāna prezentācijā tika analizēti arī dažādu valstu mediju ētikas kodeksi. Izrādās, jo medijs darbojas mazāk demokrātiskā sabiedrībā, jo vairāk tas par savu galveno uzdevumu izvirza sabiedrības veidošanu, ietekmēšanu, kamēr demokrātiskās valstīs mediji lielāku vērību piegriežot objektivitātei un taisnības noskaidrošanai. Varbūt, ka mediju ētikas kodeksos tā arī ir rakstīts, bet, skatoties uz pašiem medijiem, mēs redzam, ka visnotaļ cienījami un kādreiz ar savu objektivitāti slaveni izdevumi atklāti iesaistās politiskās cīņās un par savu galveno uzdevumu uzskata tieši veidot un ietekmēt sabiedrisko domu.

Es šeit, protams, runāju par šo mediju vēlmi nepieļaut Trampa atkārtotu ievēlēšanu. Skaidrs, ka Trampam trūkumu ir vairāk kā blusu sētas kranča kažokā. To noliegt var tikai pilnīgs politisks nevīža, taču tāpat nevar noliegt, ka mediju vide pasaulē pēdējo divdesmit gadu laikā ir stipri mainījusies. Tā ir ne tikai spēcīgi nosvērusies pa kreisi, bet arī zaudējusi savu kādreiz tik slaveno plurālismu. Ne velti arī Kaprāns pieminēja 153 Rietumu intelektuāļu vēstuli izdevumā “Harper’s” (to parakstījuši Salmans Rušdi, Frensiss Fukujama, Džoana Roulinga, Anna Eplbauma, Naoms Homskis, Margareta Etvuda un citi), kurā cita starpā teikts, ka “cenzūra ir plaši izpletusies mūsu kultūrā. Tā izpaužas kā neiecietība pret pretējiem viedokļiem, kā mode uz publisku kaunināšanu un izstumšanu, kā tendence sarežģītus politiskus jautājumus risināt, izejot no aklas morālās pārliecības pozīcijām… Vienalga kādi būtu argumenti katrā konkrētā gadījumā, rezultāts ir nemitīga to robežu sašaurināšanās, kuru ietvaros var izteikties bez represiju draudiem. Cena par to ir tāda, ka rakstnieki, mākslinieki, žurnālisti arvien vairāk baidās novirzīties no vispārpieņemtā viedokļa vai pat no nepietiekami enerģiska tā atbalsta.”

Semināra diskusiju daļā, kuru vadīja Mārtiņš Daugulis, piedalījās “Delfi” galvenais redaktors Ingus Bērziņš, LU emeritētā profesore Skaidrīte Lasmane, žurnāliste Anna Platpīre un jau minētais Kaprāns. Diskusijas dalībnieki, gan šo vēstuli nepieminot, uzsvēra, ka

Latvijas medijos uzskatu daudzveidība ir saglabājusies. Līdz ar to galvenais mūsu mediju telpas uzdevums ir šo daudzveidību noturēt un nepieļaut, ka mediji sāktu uzdoties par vienīgās patiesības paudējiem pēdējā instancē.
Bērziņš norādīja uz latviešu sabiedrībā plaši izplatīto mītu, ka aiz katra raksta vai sižeta noteikti kāds stāvot. Jāatzīst, šis uzskats ir ļoti izplatīts, un politiķi, tiklīdz parādās kāda par viņiem nepatīkama ziņa, vispirms sāk meklēt “pasūtītāju”. Tas, ka kādam viņu neglītā rīcība varētu nepatikt pati par sevi, pat netiek izskatīta. Žurnālists šajā mitoloģijā ir bezpersonisks automāts, kuram pašam savu domu un pārliecības nav. Vienīgā viņa funkcija ir precīzi pildīt kaut kādu “aukliņu raustītāju” norādes. Zinu, ka ne viens vien ir pārliecināts, ka arī šīs rindiņas es taču nerakstu no sevis, bet tās “Lembergs nodiktē pa telefonu”.

Pieļauju, ka šis mīts radies no kādreizējās laikraksta “Diena” redaktores Sarmītes Ēlertes darba stila, kad viņas vadībā avīze kļuva par būtisku politiskās sistēmas elementu, un katram rakstam bija jāiekļaujas strikti noteiktā, homogēnā pasaules redzējumā. Par sevi varu teikt, ka vairāk nekā desmit gadu laikā, kopš rakstu komentāru slejas “Neatkarīgajā”, ne reizi neesmu saskāries, ka kāds man būtu speciāli licis kaut ko rakstīt vai noteicis, kā tieši jāatspoguļo attiecīgais notikums. Varbūt ir bijuši kādi koleģiāli ieteikumi, kā tas ir jebkurā kolektīvā, bet nekad tās nav bijušas striktas norādes.

Kad kādreiz ar kādu, piemēram, populāro radio un televīzijas žurnālistu Arni Krauzi ir sanākusi diskusija par manu idejisko neatkarību, tad kā neapgāžams arguments no oponenta puses ir izskanējis, – bet, kur tad ir tavi pret Lembergu vērstie raksti? Piedošanu, vai man ir kāds pienākums par Lembergu vai kādu citu kaut ko sliktu rakstīt?

Nekad neesmu slēpis, arī publiski, ka man ar Ventspils mēru ir atšķirīgi uzskati daudzos jautājumos, taču, ja arī Lembergs kaut ko, manā izpratnē, ir ne tā pateicis vai izdarījis, tad es par to nerakstu kaut vai tāpēc, ka ir veseli autoru kolektīvi, kuri katru Lemberga misēkli gatavi uzpūst par milzu ziloni, ko rādīt kārtējā “de facto” vai “tikai personiski”. Kāpēc man vēl šo vilni dzīt? Es rakstu par tiem, kurus citi kaut kādu iemeslu dēļ izvairās kritizēt. Tā mēs visi kopā nodrošinām gan viedokļu daudzveidību, gan neļaujam nevienam sevi nostādīt ārpus kritikas. Tas arī ir, manuprāt, mediju galvenais uzdevums.

Foto: Ekrānšāviņš