• Tweet

Pirmdien, 18. novembrī, t.s.”oligarhu lietas” parlamentārās izmeklēšanas komisijas sēdē piedalījās uzņēmējs un bijušais premjers Andris Šķēle, Ventspils mērs Aivars Lembergs, uzņēmējs Viesturs Koziols, kā arī finanšu konsultants Aleksandrs Tralmaks. Uz komisijas sēdi aicinātie izteica pārliecību, ka “oligarhu lietas” ierosināšana bijusi politiski motivēta.

Bijušais politiķis Andris Šķēle paziņoja, ka konkrētajā krimināllietā vispār nav bijis iesaistīts un aicināja komisiju būt precīzākai, uzsverot, ka viņš kriminālprocesā nebija iesaistītā persona. “Es neesmu aicināts ne reizi ne kā liecinieks, ne kā eksperts. Man būtu lūgums izlabot šo kļūdu, lai šī viltus ziņa nevairojas plašāk,” teica Šķēle.

To apstiprināja arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, uzskatot, ka Šķēle par “oligarhu” nosaukts, jo visa lieta izklausījusies iespaidīgāk. “Vajag trijnieku! Tā ir mafija! Tāpēc arī Šķēle tur pielikts. Un kas tā par lietu bez Lemberga?” – tā “oligarhu lietas” rašanos skaidroja Ventspils mērs.

Šķēle noliedza, ka būtu patiesā labuma guvējs laikraksta “Diena” un Rīgas Tirdzniecības ostā (RTO), skaidrojot, ka savulaik laikraksts “Diena” bija bankrota priekšā, tāpēc tā laika “Dienas” īpašnieks – zviedru uzņēmums “Bonnier” – meklēja iespēju pamest Latvijas tirgu. To zinot, Šķēles uzņēmums UVK 2009. gadā noslēdza līgumu ar “Dienas” īpašniekiem – Rīgas Tirdzniecības ostu – lai palīdzētu no “Dienas” nodalīt labos aktīvos. Par labajiem aktīviem atzina “Dienas māju” un tipogrāfiju. Pēc Šķēles sacītā, tā esot viņa vienīgā saikne ar “Dienu”.

Par sarunām ar Lembergu, viņš klāstīja, ka ticies arī ar citiem pašvaldību vadītājiem, taču, neesot bijušas nekādas runas par budžetu vai “roku bučošanas” kā aprakstījis žurnāls “Ir”.

Komentējot medijos publiskoto informāciju un fotogrāfiju par 2010. gadā notikušo trīs “oligarhu” un viņu menedžeru sarunu Šķēles biroja telpās, kur it kā esot apspriesta laikraksta “Diena” nākotne, Šķēle atbildēja, ka šajā stāstā ir vairākas nepatiesības – viņš attiecīgajā fotogrāfijā neesot attēlots, kā arī konkrētajā dienā nav bijis birojā.

Viņš pauda viedokli, ka “oligarhu lieta” bijusi politiski motivēta un tās mērķis esot bijis nonākt pie Saeimas atlaišanas.

Žurnālā “Ir” publiskotās sarunas par baumām un minējumiem atzina arī uzņēmējs Viesturs Koziols, norādot, ka “sarunas ir fragmentētas, rediģētas un kompulētas.”

Uzņēmējs skaidroja, ka iepriekš no kabineta esot bijusi veikta zādzība, tāpēc viņš uzstādījis “mazu videokameriņu”, ar kuru tikusi nofilmēta tiesībsargu veiktā videonovērošanas uzstādīšana. Savukārt, kad tiesībsargi vēlējušies iekļūt Koziola dzīvesvietā, visā Mežaparkā esot atslēgta elektrība, lai mājās esošajā videonovērošanā nebūtu redzama ielaušanās, tomēr to vienalga izdevies nofilmēt ar atsevišķu kameru. Šādas darbības liecinot par nenopietnu izmeklētāju attieksmi.

Ņemot vērā, ka viņš nav ticis aicināts uz balss paraugu nodošanu, Koziols uzskata, ka izmeklētājiem nekad nav bijusi īsta vēlme šo lietu izmeklēt un novest līdz galam, norādot, ka tas bijis tikai mēģinājums ietekmēt politiskos procesus valstī.

Politiskos mērķus “oligarhu lietas” ierosināšanai saredz arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, norādot, ka par to liecina, ka lieta ierosināta tikai pēc tam, kad Andris Bērziņš izteicis domu par kandidēšanu uz Valsts prezidenta amatu. Pēc viņa sacītā “šova” organizēšana esot bijusi uzticēta toreizējai KNAB priekšnieka vietniecei Jutai Strīķei un Operatīvo izstrāžu nodaļas priekšniekam Jurim Jurašam.

Līdzīgi kā iepriekšējie komisijas dalībnieki, arī Lembergs pauda šaubas par sarunu autentiskumu, uzsverot, ka nav veikta šo sarunu fonoskopiskā ekspertīze.

Kā zināms, žurnāls “Ir” publiskoja viesnīcā “Rīdzene” ierakstītās sarunas, kas pēc medija vārdiem “liecina par Aināra Šlesera, Aivara Lemberga un Andra Šķēles ietekmi lielākajā Rīgas ostas uzņēmumā “Rīgas tirdzniecības osta” (RTO), viņu slēptajiem plāniem pārņemt nacionālo aviokompāniju “airBaltic”, kā arī saimniekošanas stilu Rīgas pašvaldības uzņēmumos.”

Lai arī avotu, no kuras sarunas iegūtas, medija galvenā redaktore Nellija Ločmele atklāt negrasās, “Ir” publiskojis vairākus it kā notikušu sarunu fragmentus, norādot, ka tie satur informāciju par iespējamo noziegumu slēpšanu.