• Tweet

Ja mēs pēc triju nedēļu krīzes piena nozarē ejam uz ārkārtas finansējumiem ārpus budžeta, mēs riskējam ar ļoti plašu “Pandoras lādes” atvēršanu, intervijā “Neatkarīgajā” sacīja zemkopības ministrs Didzis Šmits.

Runājot par sarunu gaitu ar tirdzniecības nozares pārstāvjiem, Šmits pauda: “Viens no sarunas aspektiem bija saistīts ar datu apmaiņu. Otra lieta, par ko runājām: ir jāpārslēdz sadarbības memorands starp ražotājiem, dažādām nozaru asociācijām, tirgotājiem un arī ministriju par godīgu cenu veidošanos, kā arī uzcenojuma politiku. Pagājušā gada decembrī iesaistītās puses vienojās par memoranda pārslēgšanu, iespējams, ietverot jaunas normas. Trešā lieta: informēju veikalu tīklus, ka, ņemot vērā Latvijas tirgus apmērus, varētu tikt rosinātas likumdošanas izmaiņas, ar kuru palīdzību varētu veikt vietējā tirgus diversifikāciju. Proti, līdzīgi kā daudzās Rietumeiropas valstīs – Vācija, Francijā, Šveicē u.c., tāpat arī nesen Polijā ir noteikts regulējums, lai veicinātu arī mazu tirdzniecības vietu pastāvēšanu. Tam ir nozīme ne tikai no ekonomiskā, bet arī no sociālā viedokļa. Tas, ko mēs varētu darīt, būtu rosināt noteikt lielveikalu darbības laika ierobežojumus. Ja mēs paraugāmies, piemēram, uz Franciju, tad tur svētdienās lielie tirdzniecības centri ir slēgti, bet sestdienās ir noteikts darbības laika ierobežojums. Kāpēc? Tikko lielajiem tirdzniecības centriem tika noteikts darba laika ierobežojums, radās iespējas arī mazajiem tirgotājiem. Piemēram, svētdienās mazajiem tirdziņiem. Faktiski var teikt, ka šādā veidā tiek diversificēti tirdzniecības kanāli. Ja lielie nestrādā, tad mazajiem ir vairāk telpas. Piemēram, Parīzē mazie veikaliņi uz katra stūra ir tāpēc, ka notiek šī tirgus diversifikācija ar darbības laikiem. Šādu likumprojektu gatavosim arī mēs un ar to dosimies uz valdību.”

Vienlaikus esot jāatceras, ka “mēs esam brīvā tirgū: “Šeit galvenais, lai mums attīstās uzņēmumi, kas spēj eksportēt un savus produktus tirgos vismaz Eiropas Savienības (ES) iekšējā tirgū, ja ne ārpus tā. Ja uzņēmumam ir lielākas realizācijas iespējas un Latvija nav vienīgais tirgus, tad tas spēj labāk konkurēt un uzturēt cenas nekā tāds uzņēmums, kurš savu produkciju tirgo tikai Latvijā. Turklāt šādam tikai vietējā tirgū esošam uzņēmumam vēl ir jākonkurē ar Polijas vai Lietuvas uzņēmumu, kuram ir atspēriens savā vai citos ārvalstu tirgos. Savukārt Latvijā tas faktiski var turēt tādu cenu, kādu grib. Tāpēc galvenais uzsvars ir uz eksportu. Tas pārtikas uzņēmumam uzreiz paver arī lielākas iespējas mājas tirgū. Manis teiktais gan nenozīmē, ka mums nebūtu jāaizstāv vietējie ražotāji. Piemēram, kāds siera ražotājs, kura produkcijas apjoms vēl nav tik liels, lai būtu interesants lielajiem veikalu tīkliem. Iespēja tikt līdz šādam apjomam tam ir ar jau minētās mazumtirdzniecības diversifikācijas palīdzību, kamēr viņa produktu sāk atpazīt un pieprasīt vietējā tirgū.”

Savukārt runājot par to, kas veicināja straujo piena iepirkuma cenu samazināšanos, ministrs norādīja, ka “tur bija vairāki faktori vienlaicīgi.”

“Tā teikt, “piena cenu kalniņi” Eiropā ir vērojami apmēram reizi septiņos gados. Šie ir trešie vai pat ceturtie, kopš esam iestājušies ES. Piemēram, graudu tirgū ražošana regulējas ar cenu palīdzību, bet piena tirgus ir sociāli daudz jutīgāks, jo govi nedrīkst neslaukt. Kādā brīdī tiek saražots par daudz, un cena krīt lejup. Šajā konkrētajā gadījumā vienlaikus sakrita vairāki nelabvēlīgi apstākļi. Pirmais no tiem ir Alžīrijas veiktais piena produktu iepirkums, kurā šoreiz amerikāņi uzvarēja Eiropu. Otrs faktors ir pārprodukcija pie augstām cenām un vienlaikus krītoša iedzīvotāju pirktspēja attiecībā uz piena produktiem. Trešais ir saistīts ar Lietuvu. Nosacīti runājot, gandrīz puse no mūsu saražotā piena nonāk Lietuvā. Tur saistībā ar jau minēto pārprodukciju viena rūpnīca ir apturējusi darbu rekonstrukcijai. Cita saistībā ar iekšējām problēmām strādā ar mazu jaudu, taču mums tur ir liela piena realizācijas daļa. Loģiski seko “tirgus atsitiens”. Sākumā tas notika tieši Lietuvā, bet tad strauji izvērtās pie mums. Protams, laikā, kad vajadzība pēc piena samazinās, Lietuva stimulē, lai piens tiktu iepirkts tur, nevis pie mums. Tādējādi liekais piens ir Latvijas, nevis Lietuvas. Tagad gan pienāk ziņas, ka situācija pamazām sāk stabilizēties. Mums ilgtermiņā svarīgi ir radīt apstākļus, lai Latvijā strauji nesamazinātos piena ražošana. Es saprotu, ka šobrīd attiecībā uz notiekošo valda emocijas. Var gatavot televīzijas sižetus, kā ved kaut govis. Lai gan ferma, kas ved tās kaut, jau bija plānojusi izkaut 70 govis. Govis kauj arī pie ļoti augstas piena cenas. Es saprotu emocijas, un nav tā, ka nav problēmu, taču, ja mēs katru reizi sāksim rīkoties emocionāli, tas nebūs pareizākais. Mums piena krīze ir vien trešo nedēļu, mums ir arī iespēja lauksaimniecības subsīdijās pārdalīt naudu no “vienas kabatas uz otru”. Tur mums zināma rezerve arī ir. Divus miljonus mēs plānā jau esam ielikuši. Aptuveni miljons eiro būs pieejams uzreiz, tiklīdz tiks apstiprināts budžets. Ja situācija ieilgs vairāk par diviem mēnešiem, tad mums būs jāpieņem lēmums attiecībā uz budžetu. Mums subsīdijās ir par 11 miljoniem eiro vairāk nekā pagājušajā gadā. Līdz ar to rezerve, ko pārvirzīt, budžetā ir. Protams, tas nav vienkārši, jo visiem jau šķiet, ka tā nauda ir sadalīta, taču ja krīzē kāda nozare tiek skarta vairāk, tad solidaritātes vārdā var meklēt iespējas kaut ko pārdalīt. Mēs, protams, runāsim arī valdībā, kādu finansējumu vēl var papildus piesaistīt. Plānots, ka 28. februārī mēs ejam uz valdības sēdi ar informatīvo ziņojumu par to, kāda ir situācija un kādi būtu risinājumi. Runājot par ilgtermiņa risinājumu, 2013. gadā pēc iepriekšējās piena cenu krīzes Eiropas Komisija atļāva dalībvalstīm nacionālajā likumdošanā noteikt obligātu prasību pēc ilgtermiņa līgumiem piena nozarē. Gan noteikt līguma garumu, gan to, kā veidojas cenas un kā tās tiek indeksētas. Cik man zināms, visu šo desmit gadu laikā ne piena ražotāji, ne pārstrādātāji nav izrādījuši nekādu interesi par šādas sistēmas izveidi. Visi ir gribējuši darboties tā saucamajā “spotā” jeb ikmēneša cenās. Ja ir situācija, ka mums ir jānāk finansiāli palīgā, es šādu iespēju redzu ar vienošanos, ka mums ir ilgtermiņa soļi, lai mēs šādā situācijā nenokļūtu atkal. Tādējādi mēs sākam izstrādāt šādu ilgtermiņa līgumu politiku,” sacīja ministrs.

Runājot par to, kas vēl varētu būt sagaidams, Šmits pauda: “Ja mēs pēc triju nedēļu krīzes piena nozarē ejam uz ārkārtas finansējumiem ārpus budžeta, mēs riskējam ar ļoti plašu “Pandoras lādes” atvēršanu. Viegli reti kuram iet. Pat graudkopībā ir sarežģījumi, jo tika sapirkti minerālmēsli par ļoti augstu cenu brīdī, kad šķita, ka to vispār varētu nebūt. Tagad graudiem cena ir nokritusies un strādāt ar šiem dārgajiem minerālmēsliem nav ekonomiski pamatoti. Taču, no otras puses, īpašas izvēles jau nav. Tirgus ļoti strauji mainās, taču tā viļņošanās augšā lejā kaut kad apstāsies, jautājums ir, kāda ir nozares, saimniecības vai katra kooperatīva kapacitāte to pārdzīvot. Skaidrs, ka šīs cenu svārstības un nenoteiktība neļauj objektīvi prognozēt tālākos notikumus. Tas nozarē rada zināmu stresu. Tie, kas plānoja investīcijas, tās atliek. Skaidrs, ka brīdī, kad ir šādi viļņi, kāds var saglabāt tirgu, bet cits no tā aiziet. Mums ir svarīgi panākt, lai nozare un uzņēmumi varētu turpināt strādāt, kad situācija normalizējas.”