• Tweet

Nepārdomāto nodokļu izmaiņu gada nogalē patiesais iemesls ir sociālais budžets. Šobrīd to apdraud arvien pieaugošais sociālā nodokļa nemaksātāju skaits. Pirmkārt, viņi paši nesaņem slimības vai bezdarba pabalstus un nekrāj savai pensijai. Otrkārt, jau esošajiem senioriem zūd cerības uz pensiju pieaugumu. Pietiekami strauji neatjaunojas sociālā budžeta rezerve. 2009.gada ekonomiskā krīze parādīja, ka miljards izsīkst ātri. Tikai par mata tiesu sociālais budžets toreiz izglābās no sabrukuma, vēsta TV3 raidījums “Nekā personīga”.

Tagad, kad ekonomika aug, katru gadu būtu jāiekrāj vismaz simt miljoni. Taču notiek pretējais. Tā vietā, lai palielinātu sociāla nodokļa maksātāju loku, valdība atbalsta nemaksātājus. Ja netiks atrasts veids, kā piespiest 200 – 300 tūkstošus sociālā nodokļa nemaksātāju veikt iemaksas, valdībai var nākties celt sociālo nodokli.

1996.gadā ieviestā pensiju sistēma paredz, ka sociālajā budžetā jābūt uzkrājumam, kas dod ienākumus un kalpo par drošības spilvenu krīzes situācijās. Tam būs jānovērš deficīts, kad sociālā nodokļa maksātāju paliks mazāk, nekā pensiju saņēmēju. Līdzīgs modelis ir Zviedrijā. Tur uzkrājums ir divu gadu izmaksu apmērā. Latvijā tie būtu vismaz 4 miljardi eiro.

Pēc treknajiem gadiem 2009.gadā budžeta uzkrājums bija 1,3 miljardi eiro. Piecu krīzes gadu laikā tas saruka par miljardu. 2013.gada bija palikuši vairs tikai 266 miljoni. 2014.gadā uzkrājums sāka atjaunoties. Šobrīd sakrāts pusmiljards. Lai pensiju un pabalstu sistēma spētu nodrošināties nākamajām krīzēm, katru gadu jāiekrāj vismaz simts miljoni eiro.

Sociālā budžeta miljoni vienmēr kārdinājuši deputātus. Palielināt pensijas pirms vēlēšanām, vai mazliet iegrābties citu tikpat populāru problēmu risināšanai. Taču rezerves palielināšanai likumdevējam pietrūkst drosmes un šķiet arī prāta.

Sociālo budžetu visvairāk apdraud personas, par kurām nemaksā pilnu sociālo nodokli. Tādu ir trešā daļa no visiem strādājošajiem. Mikro uzņēmumu nodokļa režīmu ieviesa 2010.gadā. Taču jau drīz sākotnējā iecere, ar nelielo, vienkārši administrējamo nodokli izvilkt mazos uzņēmējus no ēnu ekonomikas pārvērtās par nodokļu optimizācijas instrumentu. Lielas būvniecības, telekomunikāciju, grāmatvežu un juristu firmas savus darbiniekus atlaida un noslēdza līgumu kā ar patstāvīgiem mikro uzņēmumiem. Firmas ietaupīja tūkstošus, kas citādi būtu jāmaksā darba spēka nodokļos. Tie, kas maksāja visus nodokļus, zaudēja konkurences cīņā. Tāpēc arī bija spiesti pielāgoties.

Saeima nolēma ierobežot mikro uzņēmumu ekspansiju, aizliedzot tiem darboties meža nozarē, būvniecībā, reklāmā un vel 30 citās. Citiem noteica pakāpenisku nodokļa pieaugumu līdz 15 procentiem deviņu vietā. Ierobežojumiem bija jāstājas spēkā 2015.gadā. Taču pēdējā brīdī tos noairēja Zaļo zemnieku savienība un Nacionālā apvienība.

“Kolēģi, es uzskatu, ka pareizs lēmums ir atlikt arī 37 nozaru ierobežojumu, mēs veicām 16 uzņēmēju organizāciju aptauju – neviena no šim organizācijām neatbalstīja nozaru ierobežojumu. Viņi redz, ka blēdīgo uzņēmēju ir daudz mazāk, kā godīgo, kas labi un godprātīgi šo nodokļu režīmu izmanto,” 2015. gadā uzsvēra finanšu ministre Dana Reizniece – Ozola (ZZS).

Lai neciestu sociālais budžets, Saeima izlēma, ka minimālās iemaksas no 2017.gada jāveic visiem strādājošajiem, arī tiem, kas strādā mikro uzņēmumos un nepilnas slodzes. Tagad arī šis risinājums noraidīts. Pagājušajā nedēļā, pēc Zaļo zemnieku savienības līdera Aivara Lemberga uzklausīšanas, premjers Māris Kučinskis šo lēmumu atzina par sliktu. Saeimā tagad steigā tiek virzīts likums, kas paredzēs pacelt mikro uzņēmuma nodokli līdz 15 procentiem, lielāko daļu no iekasētā novirzot sociālajam budžetam.

Finanšu ministre Dana Reizniece Ozola apgalvo, ka nodokļa palielināšana sociālajā budžetā ienesīs tos pašus 70 miljonus, ko būtu ienesis likums par obligātajām sociālajām iemaksām.

“Sociālā budžetā ir uzkrājums, vienīgi satraucoši mazs 2019.gadā, tāpēc mēs domājam par to, kā gūt papildu ieņēmumus, gan par to, kā samazināt izdevumus. Šāds uzdevums bija gan šī gada budžeta kontekstā dots, gan Labklājības ministram gan Veselības ministrei, bet es teiktu, ka tas bija pirmais solis sistēmas sakārtošanas virzienā,” uzsver ministre.

Tomēr viss nav tik rožaini, kā finanšu ministre stāsta. Pensiju sistēmas modelētāji Labklājības ministrijā aprēķinājuši, ka 2019.gads sociālajam budžetam būs smags. Bedri radīs pensiju palielinājums, pieaugošais pensiju saņēmēju skaits. Aug arī slimības, māmiņu un bezdarbnieku pabalstos izmaksātās summas. Kučinska atceltais likums par obligātajām sociālajām iemaksām nodrošināja, ka rezerves augtu par 25 miljoniem, kas jau tā ir daudz par maz. Taču obligāto iemaksu aizstāšana ar mikro uzņēmuma nodokļa likmes palielināšanu rezervi neveidos vispār. Tieši pretēji. 2019.gadā pensiju un pabalstu izmaksāšanai būs jātērē 25 miljoni no iekrātās rezerves. Kas sociālo budžetu piemeklēs 2020.gadā un nākamajos gados, vēl nav zināms.

Lai izvairītos no sociālā budžeta krīzes, ir trīs iespējas. No pirmās iespējas – likt visiem strādājošajiem maksāt sociālo nodokli no minimālās algas, Māra Kučinska valdība jau ir atteikusies. Paliek vēl pensiju un pabalstu samazināšana, vai sociālā nodokļa celšana tām divām trešdaļām strādājošo, kas jau to maksa pilnā apmērā.

“Sociālās iemaksas un sociālā apdrošināšana ir tāds pats veids, kā jebkura cita apdrošināšana. Un kalkulējot šo nodokli – 34,09 procenti, tas nav no gaisa ņemts. Tas ir pakalpojumu klāsts, kas ir jānosedz ar šo nodokli un pretim ir sociālās iemaksas. Vai nu nepamatoti palielinot pakalpojumu klāstu vai pakalpojumu apjomu, palielinās izmaksas. Līdz ar to ir tikai divi veidi, vai nu samazināt pakalpojumu klāstu, vai palielināt apdrošināšanas prēmijas. No mūsu puses tās ir sociālās iemaksas. Un, ja mēs kardināli nerīkosimies šajā un nākamajā gadā, tad mēs straujiem soļiem nonāksim pie tā, ka palielināsim sociālo iemaksu apmēru. Tas ir neizbēgami pie šī scenārija,” uzskata labklājības ministrs Jānis Reirs.

Lai pildītu līdzšinējās saistības un atjaunotu rezervi pa 100 miljoniem eiro gadā, nodoklis būtu jāceļ par 3,5 procentpunktiem. Sociālais nodoklis tad būtu nepilni 38 procenti.

“Jāatceras, ka mums ir solidārā pensiju sistēma. Mūsu iemaksas visas, līdz pēdējam centam, aiziet mūsu pensionāriem tagad. Un nepiedaloties šajā sociālo iemaksu sistēmā mēs arī samazinām pensijas mūs vecākiem un vecvecākiem. Starptautiski atzīta mūsu sistēma ir ar labu ilgtspēju, bet, ja viena trešdaļa strādājošo nepiedalās šajā sistēmā, vai nepilnīgi piedalās, tur ir atbilde, kāpēc ir tik mazas pensijas,” pauž Reirs.

Liela daļa no mikro uzņēmuma nodokļa maksātāji un tie, kas iemaksas veic no nepilnas minimālās algas, nemaz neapzinās, ka viņiem nepienāksies ne slimības, ne bezdarba ne invaliditātes pabalsti, pārliecināta Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras direktore Inese Šmitiņa.

“Šeit ir izkropļota tā sistēma pēc būtības, kas attiecas uz sociālo apdrošināšanu. Visticamāk, ja jūs apzinātos, ka jums būs tas trīs centu pabalsts dienā, jūs jau nemaz uz apdrošināšanu diez vai nāktu un kārtotu tās formalitātes. Tātad cilvēki ir nolikti tādā situācijā, ka tikai tad kad viņi nonāk riska gadījumā, viņi saprot, kas ir noticis,” uzskata Šmitiņa.

Šie cilvēki nepiedalās savu vecāku un vecvecāku nodrošināšanā. Ļoti iespējams, ka nākotnē viņi būs tas balasts, kuru minimālo garantiju nodrošināšana samazinās to cilvēku pensijas, kas tagad sociālo nodokli maksā no pilnas algas.

“Ja mēs runājam par solidaritātes principu, tad jārunā arī par taisnīguma principu, vai tiem, kas tagad maksā no pilnas algas un necenšas slēpt šīs algas, lai izvairītos no nodokļiem, ir jāfinansē šīs otras daļas nesamaksātās sociālās apdrošināšanas iemaksas. Lai nākotnē viņiem varētu šo minimālo apmēru kaut vai izmaksāt,” pauž VSAA direktore.

Valsts vadītāji ir kaut ko pārpratuši, aizraujoties ar izdabāšanu uzņēmējiem. Tā vietā, lai radītu vidi, kurā nodokļu maksāšana nepasliktina konkurētspēju, uzņēmējus no nodokļiem masveidā atbrīvo. Šāds uzņēmējdarbības atbalsts nav sabiedrības interesēs.

Foto:JesusManuel/https://pixabay.com/en/users/JesusManuel1-4018600//https://creativecommons.org/licenses/by/2.0/