• Tweet

Sākoties apkures sezonai, pircējiem šķiet, ka malka, salīdzinot ar pagājušā gada rudeni, kļuvusi nedaudz dārgāka, bet malkas pārdevēji teic, ka cenas nav būtiski mainījušās un arī pieprasījums neesot īpaši pieaudzis, tomēr prognozes par tirgus paplašināšanos izsaka.

Malkas tirgus Latvijā ir gana liels – energoresursu kopējā patēriņā malka aizņem aptuveni 45 procentus. Arī pārdevēju ir daudz – sākot ar privātpersonām, kas pārdod pāris malkas kravas gadā, līdz lieliem uzņēmumiem ar plašu sortimentu, pakalpojumiem un stabilu klientu loku.

SIA Sausa malka vadītājs Raitis Vilciņš Neatkarīgajai atzīst, ka pēdējo gadu laikā malkas galīgā cena būtiski nav mainījusies, svārstoties aptuveni divu latu robežās par kubikmetru. Arī SIA Loggers pārdevējs Mārtiņš Neatkarīgajai apgalvoja, ka malka šobrīd maksā aptuveni tikpat, cik pērn, 10 līdz 15 latus par vienu kravu, sadārdzinājušies vien atsevišķi koksnes veidi. To izraisījis eksporta cenas pieaugums. «Ja ostā kāpj malkas cena, tad jārēķinās, ka arī Latvijā par malku būs jāmaksā dārgāk,» sacīja Mārtiņš. Šā gada astoņos mēnešos uz ārvalstīm aizvestas aptuveni 214 tonnas malkas.

Pēc pārdevēju teiktā, pēdējos gados neesot bijušas lielas cenu svārstības malkai un arī nav ievērojami izteiktas sezonalitātes – pieprasījums pēc malkas ir visu gadu. «Taču kopējais malkas tirgus Latvijā ir augošs, lielākoties uz citu apkures veidu rēķina, piemēram, gāzes iekārtas tiek nomainītas ar koka granulu vai malkas katliem,» skaidro R. Vilciņš.

Pircējiem gan šķiet, ka malka ar katru gadu kļūst arvien dārgāka. Andris, kurš dzīvo trīsistabu dzīvoklī Rīgā, apgalvo, ka malkas cena ir nedaudz kāpusi. Pirms pieciem gadiem 100 kvadrātmetru dzīvokļa apkurei sezonā tērējis 60 latus, šobrīd par tādu cenu to vairs nevarētu izdarīt, lai gan viņš rūpīgi analizē malkas pārdevēju piedāvājumu.

Pārskatot malkas pārdevēju piedāvājumu, nespeciālists ātri var apmulst – vieni malku piedāvā litros, otri steros, citi kubikmetros (krautos vai nekrautos), daži – kravās. R. Vilciņš norāda, ka Latvijā nav noteikumu, kādās mērvienībās malka jāpārdod.

Tas paver brīvas improvizācijas iespējas, arī ne visai godīgas. Par malkas pirkšanu Neatkarīgā dzirdējusi ne vienu vien sūdzību, lielākoties par to, ka pēc izskata lielā malkas krava sakrautā veidā pārvēršas nelielā grēdiņā. Daži negodīgi malkas pārdevēji kravas virspusē sakraujot sausas malkas pagales, bet patieso saturu izdodas ieraudzīt tikai tad, kad krava izbērta. Dažreiz bijuši gadījumi, kad trešdaļa kravas bijusi ar būvgružiem, kurus apkurē izmantot nevar.

R. Vilciņš šādos gadījumos iesaka, pirms maksāt naudu, pārbaudīt malkas kvalitāti un ar mērlenti pārmērīt, vai daudzums atbilst solītajam. Ja kravā ir bijis mazāk, nekā solīts, vai kvalitāte slikta, sūtīt kravu atpakaļ. Taču pircēji šādi lielākoties nerīkojas. «Noteikt uz aci, cik daudz malkas ir beramā kravā, faktiski ir neiespējami. Pat es kā profesionālis to nevaru izdarīt. Tāpēc krava ir jāpārmēra. Mani izbrīna arī tas, cik ļoti maz pircēju pirms malkas iegādes analizē vai salīdzina piedāvājumu, ņemot vērā to, ka malkas iegāde prasa lielus ieguldījumus un tā tiek veikta reizi vai divas gadā,» uzsver R. Vilciņš.

Pārdevēju negodīgumu viņš arī pats reiz izjutis uz savas ādas. «Reiz eksperimenta kārtā savai mājai pirku malku no cita piegādātāja, jo viņa piedāvājums bija lētāks, nekā man izmaksātu piegādāt malku no sava uzņēmuma. Kad pārmērīju vedumu, iznāca, ka 4 kubikmetru vietā atvesti 3,2 kubikmetri. Pārrēķinot cenas starpību, secināju, ka esmu samaksājis dārgāk.»

Sludinājumos piedāvā ozola, oša, ābeles, bērza, apses, alkšņa, priedes malku. Ozols, ābele ir visdārgākie, priede – lētākā. SIA Loggers speciālists gan teic, ka Latvijas pircēji nav īpaši izvēlīgi. Galvenais, kas cilvēkus interesē, ir cena. Savukārt svarīgākais kvalitātes kritērijs – sausums.

Tomēr daļa pircēju priekšroku dod zaļai malkai, jo tā ir par aptuveni 15% lētāka nekā sausā. Taču, iegādājoties šādu malku, jārēķinās, ka tās sagatavošana prasīs vairāk laika un iesaldētus finanšu līdzekļus. Tāpēc pirkt slapju malku, naudu šim mērķim aizņemoties ar procentiem, neatmaksājas, uzskata R. Vilciņš.

CSP dati par 2010. gadu liecina – 66% mājsaimniecību, kurām ir nepieciešama malka, to pērk, savukārt ceturtdaļa paši sagatavo. Arī R. Vilciņš novērojis, ka krīzes gados ievērojami palielinājās to cilvēku skaits, kas paši bija ar mieru vairāk laika veltīt malkas sagatavošanai un tādā veidā ietaupīt. Šobrīd pamazām šī tendence samazinās.

***

Uzziņai

Mājsaimniecību izdevumi* par malku, Ls

1996. 15,21

2001. 15,41

2006. 33,55

2010. 54,70

* uz vienu mājsaimniecības locekli gadā

Avots: nra.lv /Ilze Šteinfelde