• Tweet

Bieži dzirdam, ka žurnālistu pienākums ir gādāt, lai sabiedrība saņem pilnu informāciju par procesiem un notikumiem politikā un sabiedrībā kopumā. Žurnālistikas ētikas kodekss nosaka, ka žurnālisti iestājas par daudzpusīgu viedokļu apmaiņu, analītisku un kritisku nostāju pret politisko, ekonomisko un tiesu varu, aizstāvot sabiedrības un indivīda tiesības, tomēr realitāte bieži vien izrādās pavisam cita – tajā mediju pārstāvji darbojas pēc vienas patiesības un vienas taisnības.

Tuvojoties Saeimas vēlēšanām no jauna uzsildīta vecā zupa par to, ka manis vadītā Nacionālā mediju grupa (NMG) nevairās publicēt informāciju un viedokli par t.s. Ventspils vektoru Latvijas politiskajā spektrā, kas nereti nesaskan ar vairums žurnālistu piekopto “vienas patiesības” un “vienas taisnības” praksi. Skaidrs, ka liela daļa politiķu un tiem pietuvināto labprāt redzētu šajās publikācijās mazliet savādāk saliktus akcentus, taču žurnālistu naida izpausmes pret medijiem, kas uzdrīkstas paust citu viedokli, raisa neizpratni. Vai tad viņi ir aizmirsuši, ka Latvijā jau divdesmit astoņus gadus ir vārda brīvība, ko garantē Satversme?

Būtībā tam nevajadzētu mani izbrīnīt, jo Latvijas mediju telpā jau sen vairums politiķu ir tikuši sadalīti “labajos” un “sliktajos”, un reti kurš uzdrīkstas pārkāpt šos nekur nerakstītos likumus. Tāpat vienā krāsā tiek atspoguļoti dažādi notikumi Latvijā un pasaulē. Taču, vai tas nebūtu tikai normāli, ja katrs medijs pats varētu izvēlēties, ko atbalstīt un kādu viedokli paust? Kaut vai paskatoties uz ASV, kur tikpat kā visi mediji jau sen sadalījušies republikāņu un demokrātu atbalstītājos, taču līdz ko Latvijā kāds medijs uzdrīkstas paust mazliet citādu viedokli vai izcelt notikumus, kurus citi plašsaziņas līdzekļi tikai sev zināmu iemeslu dēļ izvēlējušies noklusēt vai ignorēt, uzreiz tiek saukts par “fake news” ražotāju. Pagaidiet! Satversme nav atcelta, tātad ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.

Vēl jo vairāk – ja runājam par to pašu iepriekš pieminēto Ventspils vektoru, informāciju par to mūsu mediju telpā var rast ļoti minimāli. Tāda sajūta, ka šie politiķi ielikti kādā “melnajā sarakstā” vai izolēti vispār. Taču, ja kādu reizi tomēr tiek pieminēti, tad gandrīz vai tikai negatīvā gaismā. Šādu iespaidu vēl vairāk pastiprina krasi atšķirīgā attieksme pret dažādām Latvijas pilsētām un to, kā notikumi tajās tiek atainoti sabiedriskajos medijos. Piemēram, izvēloties aplūkot informāciju par Ventspili un Cēsīm un apskatot, kādi sižeti par šīm pilsētām veidoti Latvijas Televīzijas ziņu programmā “Panorāma”, redzētais ir acīm neticams. Vienu pilsētu un tās vadītāju sabiedriskie mediji izceļ īpaši sliktā gaismā, savukārt otru nepārtraukti slavē.

Tad par kādu demokrātiju var būt runa? Ja kopējā Latvijas mediju telpa ir tik sašķiebta, tad vispareizākais, ko varam darīt – to līdzsvarot! Nav pieļaujams, ka Latvijā atkal stājusies spēkā cenzūra, vai tie, kas sevi kronējuši par patiesības tribūniem, nosaka, kuras Latvijas pilsētas vai politiķi tiks izslēgti no plašsaziņas līdzekļu informatīvās telpas. Turklāt, vai visaptveroša informācija var kādam kaitēt? Kā publikācija par ražošanas attīstību Ventspilī var saturēt kaut vienu viltus ziņu elementu?

Vai tiešām informācijas telpu plašsaziņas līdzekļos jānosaka šiem “vienas patiesības” un “vienas taisnības” pārstāvjiem, kas patiesībā ir gluži kā cenzori, kas skatās, lai sabiedrībā nonāktu selektīvi izvēlēta informācija, it kā cilvēkiem pašiem nebūtu galvas uz pleciem. Pilna un visaptveroša informācija sabiedrību var padarīt tikai zinošāku un inteliģentāku, bet, saprotams, ka uz Saeimas vēlēšanu fona, tas noteikti nav šo atsevišķo mediju – pašpasludināto patiesības orākulu, un to politisko atbalstītāju mērķis.