• Tweet

Viena no Latvijas „nelaimīgākajām” tautsaimniecības nozarēm nu jau vairāk kā pusotru gadu ir piensaimniecība. Jau 2014. gada rudenī piena iepirkuma cenas nokritās līdz piecgades minimumam – 25 EUR par 100 kg piena, bet pēdējo 9 mēnešu laikā Latvijas piena ražotāju saņemtā vidējā piena iepirkuma bija vēl mazāka – 20 – 22 EUR par 100 kg piena, liecina nodibinājuma “Domnīca “Certus”” ziņojums.

Ziņas no pasaules piena tirgiem liecina: vismaz tuvāko mēnešu laikā uzlabojumi nav gaidāmi, un pastāv risks, ka piena iepirkuma cenas var vēl samazināties. Sausā vājpiena tirgus cena pasaulē šogad sasniegusi savu vēsturisko pēdējās desmitgades minimumu, arī sviesta cenas turpina krist.

Piena produktu tirgus kritums pasaulē aizsākās jau 2013. gada otrajā pusē, kad vēl nebija uzvilnījuši Krimas notikumi un Krievijas embargo Rietumu ražotajām precēm nebija noteikts. ES tirgū pēdējais iepirkuma cenu maksimums tika fiksēts 2013. gada beigās, bet 2014. gada aprīlī cenas jau bija samazinājušās par 5 %. Embargo ietekmē 2014. gada septembrī-decembrī piena iepirkuma cenas saruka vēl par aptuveni 10 %. Arī abās lielākajās Eiropas piena ražošanas un eksporta valstīs – Vācijā un Francijā – svaigpiena tirgus cenas samazinājās līdzīgos apmēros.

Atšķirībā no 2008.-2009. gada un 2012.-2013. gada tirgus kritumiem, šoreiz augšupeja neatgriežas un lejupslīde ir turpinājusies visu 2015. gadu. Nav viegli izšķirt, cik liela ietekme šajā gadījumā ir Krievijas importa aizliegumam un cik liela – pasaules ekonomikas vispārējai atdzišanai un ekonomikas izaugsmes palēnināšanās tendencei Ķīnā.

Latvijas, kā arī visas Baltijas valstu piena sektors šajā tirgus situācijā ir nonācis vēl smagākā situācijā nekā pārējās ES dalībvalstīs. Piena iepirkuma cenas ir nokritušas par ~40 %, kas ir lielākais samazinājums visā ES tirgus telpā, atklāj “Certus”. “Sliktākais ir tas, ka svaigpiena cenu atšķirība starp Latvijas un vidējo ES līmeni ir būtiski palielinājusies, sasniedzot 25-35 % pretstatā iepriekšējiem 10-20 %. Tas norāda, ka Latvijas piensaimniecības nozarē ir arī iekšējas problēma,” raksta ekonomists Andris Miglavs.

Somijā, par kuras piena nozari tiek runāts, ka tā smagi cietusi no Krievijas ekonomikas mazspējas izraisītās tirgus krīzes, svaigpiena cenas saglabājušās būtiski augstākas par ES vidējo līmeni, arī Īrijā šī starpība praktiski nav mainījusies.

Arī tas, ka Latvijas piena nozares eksportā dominē neapstrādāts vai maz apstrādāts piens, liek domāt, ka Latvijas piensaimniecības nozare cieš ne tikai no kopējām ES, bet arī no ilgstoši nerisinātām iekšējām problēmām. Būtībā Latvijas piena pārstrādes nozare eksporta tirgos ir mazspējīga un vēl labvēlīgajā 2013. gadā 2/3 nozares eksporta veidoja piena rūpniecības izejvielas.

Latvijas piena pārstrādes uzņēmumi ir salīdzinoši nelieli: pat lielākais nepārstrādā vairāk kā 200 tūkstošus kg piena gadā; salīdzinājumam – Lietuvā lielākie uzņēmumi ir vismaz 2-2,5 reizes jaudīgāki par mūsējiem. Nelielais apjoms ir par iemeslu tam, ka palielinās katra atsevišķā uzņēmuma relatīvās eksporta izmaksas, kā arī ir apgrūtināta savu īpašo produktu zīmolu attīstība. Tas liek Latvijas piena ražošanas industrijai palikt masveida produktu tirgū un konkurēt ar zemāko cenu. Arī attiecībās ar lielajām mazumtirdzniecības ķēdēm šis ir traucējošs faktors.

Latvijas piena ražošanas saimniecību struktūrā joprojām liela daļa – vairāk nekā puse – ir salīdzinoši nelielas saimniecības ar mazāk nekā 50 slaucamajām govīm. Tas rada papildus loģistikas izmaksas svaigpiena savākšanai un piegādei pārstrādātājiem, un, kas ir vēl būtiskāk, nosaka Latvijas piena ražotāju mazāku tirgus spēku attiecībās ar pārstrādes industriju. Salīdzinājumam – Igaunijā šādu nelielu saimniecību skaits 2013. gadā bija tikai 14 %.

Jaunu – lielāku – piena ražošanas vienību attīstībai lauksaimniecībā nepieciešami kvalificēti speciālisti – kā ražošanas vadības, tā strādājošo līmenī. Diemžēl piena ražošanas arodizglītības sistēma Latvijā tā arī nav atjaunota: neviena izglītības iestāde sistēmiski negatavo profesionālus darbiniekus piena ražošanas saimniecībām.

Ņemot vērā neizmantotās lauksaimniecības zemes potenciālu, piena ražošana Latvijā ir lauksaimniecības nozare ar lielāko potenciālu – tā var pieaugt 1,5-2 reizes (ap 600 tūkstoši tonnu svaigpiena) gadā. Tomēr izaugsme iespējama tikai pie nosacījuma, ka nozarei būs lielākas un stabilākas ienākumu gūšanas iespējas, turklāt no tirgus, nevis no valsts atbalsta maksājumiem.

Tā kā tuvākajā desmitgadē netiek prognozēta nozīmīga tirgus cenu izaugsme, Latvijas piena nozarei nav svarīgāka uzdevuma kā sasniegt vismaz 90 % no ES vidējā piena iepirkumu cenas līmeņa. Iespējams, šis uzdevums nav risināms tikai Latvijas mērogā, bet, apvienojot visu Baltijas valstu piena nozares spēkus. Un gaidīt vairs nav laika. Vai nu paši sāksim ko darīt lietas labā, vai arī par Latvijas piena nozari, kas ES tirgū aizņem vien 0,6 %, izlems citi tirgus dalībnieki.

Foto: Pimthida / https://www.flickr.com/photos/pimthida/ / https://creativecommons.org/licenses/by-nc-nd/2.0/