• Tweet

Līdz ar iestāšanos eirozonā Latvijai piederošā zelta ģeogrāfiskā izkliede kļūs vēl plašāka, jo 4,4% no Latvijas Bankas kopējām ārējām rezervēm nāksies atdot Eiropas Centrālajai bankai Frankfurtē – gan ārvalstu valūtu, gan cēlmetāla lietņus, kas šobrīd tiek uzglabāti Lielbritānijā.

Kā skaidro finansisti, zelts uzskatāms par svarīgu psiholoģisku rezervi, tāpēc ziņa, ka eirozona ne vien simboliski atņems latu, bet arī praktiski pieķersies Latvijas zeltam, ir raisījusi zināmu nemieru. Jo vairāk tādēļ, ka Latvijas gadījumā zeltam ir īpaša emocionāla vērtība.

1918. gadā, lai palīdzētu jaundibinātajai Latvijas valstij nostāties uz kājām, iedzīvotāji ziedoja savas dārglietas – dažādas rotas, ķēdītes, gredzenus un pat zelta zobus. Tagad šis mūsu vecvecāku ieguldījums kalpos nevis pašu nacionālās valūtas segšanai, bet nodrošinās Latvijas tiesības uz eiro.

Zelta investīciju kompānijas Goldinvest asset management vadītājs Pēteris Avotiņš Latvijas ekonomikas krīzes dziļākajā brīdī pus pa jokam, pus pa nopietnam teica – mums nevajag eiro, mums vajag zelta latu. Valsts atteikšanos no savām cēlmetāla rezervēm viņš vērtē kritiski: «Manā skatījumā īsta nauda ir zelts. Ja mēs atdodam īstu naudu, pretī saņemot Eiropas Centrālās bankas solījumus ne ar ko nesegtu eiro banknošu veidā, protams, tas vērtējams negatīvi!» Eiropā šobrīd valda krīze, nauda arvien tiekot drukāta klāt, seguma tai neesot ne teorijā, ne praksē. Un šādā situācijā lielākās bažas esot nevis par Latvijas atdotajiem 4,4% ārējo rezervju, bet lemšanas tiesībām. Zelta tirgotājs Pēteris Avotiņš neslēpj bažas: «Faktiski mēs atdosim sevi citu valstu institūciju rokās.» Un savus zelta krājumus mēs samazināsim tieši laikā, kad citas Eiropas valstis – Vācija, Dānija, Šveice – cenšas darīt pretējo.

Latvijas Banka informē, ka šobrīd Latvijas zelta rezerve ir 7,7 tonnas. Tas veido vien nelielu daļu no kopējām ārējām rezervēm, bet kā finanšu aktīvs tiek glabāts ieguldījumu dažādošanas un risku mazināšanas nolūkos. Kopējie valsts rezerves aktīvi (naudā un zeltā) 2012. gada beigās bija 3,99 miljardi latu vai 5,68 miljardi eiro. Pievienojoties eirozonai, Eiropas Centrālajai bankai nododami 3,7% valūtas un 0,7% zelta – kopumā 252 miljonu eiro vērtībā. Zelta īpatsvars šajā summā būs 15% – aptuveni 38 miljonu eiro vērtībā. Latvijas Banka par šo summu iegūšot prasību pret Eiropas Centrālo banku, izteiktu eiro, un saņemšot arī kaut kādus ienākumus.

Preses sekretārs Mārtiņš Grāvītis uzsver, ka pēc eiro ieviešanas lielākā daļa Latvijai piederošās ārvalstu valūtas un zelta rezerves paliks Latvijas Bankas pārvaldībā. Tomēr nelielais zelta krājums vai precīzāk tā plānotā daļējā atdošana izraisījusi arī politiskus strīdus.

Pagājušajā ceturtdienā Saeimas tribīnē skanēja argumenti par un pret Eiro ieviešanas likuma pieņemšanu. Tad arī zaļzemnieku deputāte Iveta Grigule paziņoja, ka Latvija grasās atdot visu savu zeltu Briselei. Nedaudz dramatizēts bija, tomēr deputāte patur spēkā paustās bažas. Pašlaik mūsu zelts kaut vai daļēji garantējot segumu latam – naudai, ko lieto divi miljoni iedzīvotāju. Taču turpmāk šim pašam krājumam būšot jāgarantē 240 miljonu iedzīvotāju lietotas naudas vērtība. «Mums tas noteikti nav izdevīgi. 60 gadus rietumvalstis sargāja Latvijas zeltu no Padomju Savienības tīkojumiem, bet tagad mēs paši to aizvedīsim projām.»

***

LATVIJAS ZELTA VĒSTURE

1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republikas neatkarība, bet iedzīvotājiem vēl nebija uzticības jaunajai naudai – Latvijas rublim. Tāpēc bija nepieciešams nodrošināt naudas segumu ar zelta rezervēm. Par Latvijas zelta krājumu pirmsākumu var uzskatīt labdarības organizācijas – Sieviešu palīdzības korpusa sastāvā 1919. gada novembrī izveidoto Latvijas Sieviešu zelta fondu. Tolaik tautā populārā rakstniece Ivande Kaija nāca klajā ar aicinājumu Latvijas sievietēm ziedot vērtslietas un kļuva par šī fonda vadītāju. Arī Latvijas valdība aicināja pilsoņus ziedot vērtslietas. Iedzīvotāju atsaucība bija liela. 1920. gada 20. martā tika nodibināts Zelta fonds, kas pārņēma saziedotās vērtības un turpināja vākt dārglietas. Šajā fondā tika ieskaitīts arī Finanšu ministrijas pirktais zelts. 1920. gada 1. aprīlī valsts zelta fondā bija: 4 milj. cariskās Krievijas zelta rubļu, 157,4 kg tīra zelta, 5040 kg tīra sudraba, 95,5 g platīna un 128 karāti briljantu. Zeltu pārkausēja stieņos, atzīmēja raudzi un svaru un nodeva Latvijas Bankai, kas to pārsūtīja glabāšanai uz Anglijas Banku. Tā tika radītas Latvijas pirmās zelta rezerves.

Avots: nra.lv /Imants Vīksne