• Tweet

Par valsts galvu mums ir cilvēks, kuram ar melošanu nav nekādu problēmu, intervijā “Neatkarīgajai” sacīja grāmatas “Viltvārdis” autors Lato Lapsa.

Runājot par pamudinājumu rakstīt šo grāmatu, Lapsa norādīja, ka, kas attiecas uz tā sauktajām politiskajām grāmatām, tad pamudinājums ir viens – ir nepieciešams cilvēks vai notikums, kas būtu pietiekami interesants pietiekami lielai sabiedrības daļai, kura būtu gatava par to balsot visnopietnākajā veidā, kādā vien iespējams balsot. “Proti, ar savu maciņu. Iegādājoties to, kas ir radīts. Tā arī ir atbilde, kāpēc šādas grāmatas bija par Vairu Vīķi-Freibergu, par Andri Bērziņu, ja runājam par prezidentiem, bet nebija ne par Valdi Zatleru, ne par Raimondu Vējoni, jo nespēju iedomāties tos cilvēkus, kuri būtu gatavi vilkt ārā no maka kaut kādu naudas zīmi, lai iegādātos grāmatu par Vējoni vai Zatleru. Tā kā man ir nepieciešamība redzēt kaut kādu sava darba jēgu, un viena no šīs jēgas izpausmēm ir radīt to, ko cilvēki vēlas izlasīt, tad es neiešu strādāt, vienkārši sakot, miskastei,” sacīja Lapsa.

” Man ir jābūt sajūtai, ka cilvēkus interesēs tas, ko esmu uzrakstījis. Ja cilvēkus neinteresēs tas cilvēks, tad cilvēkus arī neinteresēs tas, ko esmu uzrakstījis. Protams, tas vienmēr ir kaut kāds risks, un ne vienmēr šis risks attaisnojas. Jau diezgan sen neesmu rakstījis nevienu politisku biogrāfiju. Laikam pēc tās reizes, kad izrādījās, ka Einars Repše lasītājus nemaz tik ļoti neinteresē, kā varbūt man bija šķitis,” pauda Lapsa.

“No visām manām politiskajām grāmatām šī ir visbiogrāfiskākā, visvēsturiskākā. Vienā brīdī pat sāku uztraukties, ka šī grāmata pārvēršas par savdabīgu latviešu tautas likteņkopības pārstāstu. Nekad mūžā neesmu arhīvos pavadījis tik daudz laika, kā strādājot pie šīs grāmatas. Man nepatīk arhīvi, nespēju tur ilgi uzturēties, bet šeit nācās gan izbraukt ārpus Rīgas un uzzināt, cik daudz dažādu arhīvu ir. Nē, šī ir grāmata par, ja tā pavisam īsi, par tiem meliem, kurus Egils Levits stāsta par savu biogrāfiju līdz deviņdesmito gadu sākumam. Patiesie fakti ir tādi, lai kā Levita kungs gribētu pasniegt šo grāmatu kā grāmatu no sērijas par lidojošajiem šķīvīšiem un plakano zemi. Šāda reakcija bija prognozējama. Profesionāls viltvārdis ir profesionāls viltvārdis, tāpēc liela daļa no grāmatas ir arhīva materiāli, dokumenti, vēstules, fotogrāfijas. Materiāli, kurus Levita kungam būs pagrūti noliegt. Kaut vai tāpēc, ka tie rakstīt ar viņa paša roku,” pauda grāmatas “Viltvārdis” autors.

Viņš norādīja, ka grāmatas izdošanai no valsts puses pretestības nebija. “Visi arhīvos pieejamie dokumenti bija pieejami likumā noteiktā kārtībā. Tādas pretestības nebija ne vismazākās. Cita lieta, ka bija tas, ko… es joprojām nezinu, kā var nosaukt to, ka mums ir Valsts prezidents, kurš deleģē savu kancelejas vadītāju, bijušo padomju tautas tiesnesi un bijušo neatkarīgās Latvijas diplomātu, rakstīt grāmatas autoram vēstuli, kurā šis kancelejas vadītājs skaidri un gaiši uzraksta, ka nevis “es kancelejas vadītājs negribu jums tur kaut ko…”, bet gan, ka “es, Egila Levita kunga uzdevumā”, atsaku jums iespēju iepazīties ar Levita kunga izglītības dokumentiem Vācijā; ar ģimenes izbraukšanas lietu personāllietu arhīvā; atsaku iespēju iepazīties ar Levita kunga pilsonības dokumentiem Vācijas varas iestādēs utt. Es joprojām nesaprotu, kā var būt Latvijas valstī prezidents, kurš visā nopietnībā pasaka sabiedrībai – tā nav jūsu darīšana, kādi ir mani izglītības dokumenti. Jums pilnīgi pietiek ar to, ko es jums saku un pastāstu intervijās. Tā nav ikdienišķa augstprātība. Tas ir kaut kas grūti aptverams. To es pat pēc grāmatas uzrakstīšanas nekādi neesmu spējis sagremot. Tāpat kā to, ka šis pats kancelejas vadītājs, acīmredzot Levita kunga uzdevumā un pilnvarojumā, vēstuli beidz ar vārdiem, kuru jēga – ja jūs sadomāsiet par Levita kungu vākt privāta rakstura informāciju, tad dabūsiet kriminālprocesu, kas, protams, ir blēņas un tukši draudi, bet tāpēc vēl jo dīvaināk,” sacīja Lapsa.

“Svītru apkašā mēs pavilksim pēc grāmatas otrās daļas iznākšanas, kas būs, cerams, šogad, un kura jau būs par prezidentūras laiku; par favorītismu; par līdzekļu tērēšanu; par lēmumu pieņemšanas apstākļiem un citām nopietnām lietām, kam var būt kādas politiskas sekas. Šī, jau iznākusī grāmata vienkārši pasaka, ka mums par valsts galvu ir cilvēks, kuram ar melošanu nav nekādu problēmu. Kurš melo brīvi, kurš melo nepiespiesti, kurš melo arī par pilnīgi bezjēdzīgām lietām, kur varētu arī nemelot. Turklāt to dara bez mazākajiem kompleksiem, stāsta blēņas un pasakas sieviešu žurnālu auditorijai, izklaides žurnālu auditorijai utt., bet nedomāju, ka tam būs kādas politiskas sekas. Tam noteikti būs tādas sekas, ka tad, kad Levita kungs būs sapratis, ka runa ir nevis par lidojošiem šķīvīšiem, bet gan par paša parakstītiem dokumentiem, tad kādu laiku neredzēsim Levita kunga intervijas par viņa biogrāfiju. Atsevišķs stāsts ir par apstākļiem, kādos Levitu ģimene izbrauca no PSRS 1972. gadā, kas mana kā autora un Latvijas pilsoņa izpratnē ir nevis kaut kādi humāni meliņi, bet gan jau ļoti nopietna lieta. Lai kā Levita kungs intervijās apgalvotu, ka padomju vara ļoti gribēja tikt vaļā no viņa disidentiskā tēva un beigu beigās izlūdzās, lai Levitu ģimene būtu tik jauka un aizbrauktu, tie visi ir salti meli no A līdz Z. Patiesība bija cita. Ar patiesību detalizēti un uz dokumentu pamata var iepazīties grāmatā. Levitu ģimenes izkļūšana 1972. gadā no Padomju Savienības bija viens no diviem. Vai nu absolūts, neredzēts brīnums, vai arī apliecinājums tam, ka kāds no ģimenes parakstīja dokumentu par sadarbību ar Valsts drošības komiteju. Kurš no šīs ģimenes? Man ir savi pieņēmumi, bet tos es nevaru pierādīt,” rezumēja Lato Lapsa.

Foto: F64