• Tweet

Bērni aizrautīgi tver viņiem pavērušos pasauli – kultūras vidi, ko mēs, pieaugušie, esam radījuši. Bērnu atziņās un spriedumos vēl nav lielas šīs vides radītāju ietekmes, tādēļ ir vērts ieklausīties, kaut panaivā un vārdiski nepilnīgā formā, bērna dabiskā pārdzīvojumā radušās domās, kas ir kā lāses no cilvēces dvēseles.

«Jau astoņus gadus Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas (RPIVA) Bērna valodas pētījumu centrā cenšamies krāt šādas 21. gadsimtā Latvijā dzīvojošu bērnu domu lāses, tikko par to referējām Letonikas V kongresā,» saka RPIVA rektore Dace Markus. Valsts svētkus gaidot, pārliecināmies, ka arī pašiem mazākajiem nav sveši tādi valstiski patriotiski un svarīgi jēdzieni kā valsts, prezidents un vēl citi.

Mērķtiecīgi un rezultatīvi

Ilgu laiku latviešu bērnu valoda tika pētīta ārzemēs, to darīja Zviedrijā dzīvojošā latviešu izcelsmes profesore Velta RūķeDraviņa, bet mūsu valstī mērķtiecīgu pētījumu nebija līdz 2006. gadam, kad RPIVA pieņēma lēmumu uzsākt mērķtiecīgus bērnu valodas pētījumus. «Ar to nodarbojas pedagogi, psihologi, valodnieki, logopēdi, esam piesaistījuši arī ģenētikas speciālistu. Materiālus vāc arī studenti, topošie pedagogi. No vienas puses, pētām bērnu valodu kā valodniecības objektu, bet, no otras, – valodas un bērna attīstību kopsakarā. Ir regulāras tikšanās ar vecākiem un pirmsskolas pedagogiem, vairākas mūsu pētnieces strādā bērnudārzos,» stāsta D. Markus. Nākamā gada beigās tiks izdots bagātīgs zinātnisko rakstu krājums ar anotācijām angļu valodā par 21. gadsimtā Latvijā dzīvojošu bērnu valodu, kas lieti noderēs zinātniekiem, topošajiem un esošajiem pedagogiem, kā arī vecākiem.

Ģimenes spogulis

Pētījums par jēdzieniem ir pēdējo gadu darbs. Kā norāda rektore, patlaban tiek veidota bērnu valodas datu bāze, kurā apkopota informācija par to, kā bērni uztver un saprot pasauli, stāstot par dažādiem jēdzieniem.

Līdzšinējie pētījuma rezultāti neapstiprina pieņēmumu, ka izpratne par simboliskajiem jēdzieniem lielā mērā atkarīga no bērnu vecuma. «Tas, ko šobrīd redzam visvairāk – bērnu valoda ir ģimenes tradīciju un vērtību spogulis. Pētījums apliecina, ka jau četrus līdz piecus gadus veci bērni var spriest ļoti kompetenti, tas nozīmē, ka ģimenēs runā par valstiski svarīgām lietām, iesaistot šajā procesā arī jaunākos ģimenes locekļus. Tādējādi bērnam veidojas visai reālistiski priekšstati un pozitīvi patriotiska attieksme,» teic psiholoģe un lektore Dace Bērziņa. Tajā pašā laikā secināts, ka divreiz vecāki bērni pārsvarā atstāsta tik, cik iemācīts skolā. Rezumējot – ne viss ir atkarīgs no mācībām, vērtībām, kas nāk no ģimenes, ir ļoti liela nozīme, ļoti liela ir ģimenes loma nākamās paaudzes veidošanā.

Ar Latviju sirsniņā

D. Markus stāsta: «Kad svētku priekšvakarā jautājām sešus līdz desmit gadus veciem bērniem, kas ir valsts, saņēmām jaukas atbildes: «Man valsts ir mājas un Daugava. Mūsu valsts ir Latvija, tā ir vislabākā valsts, te dzīvot ir forši. Latvija ir maza valstiņa lielā pasaulē, bet man Latvija ir plaša, skaista un mīļa. Es uzzīmēju Latvijas karogu. Latvija nozīmē cilvēkus un Dinamo. Mana valsts ir Rankas pagastā. Re, kur ir mana māja, kaimiņi, upe un karogs, tā ir mūsu valsts. Mana valsts ir mana māja, kur ir arī suns. Sunim arī ir māja, tā ir viņa valsts. Mums ir jūra, kur var iet peldēties, ir jau arī visādas upes valstī, Ventspilī ir Venta. Ā, vēl taču Latvijā ir daudz koku un mežu, tikai nav daudz vietu, kur to visu uzzīmēt. Es uzzīmēju Latviju, jo es to vienmēr atcerēšos, tā ir un būs manā sirsniņā. Valsts ir, kur mēs dzīvojam un kur mēs piedzimstam, kur mēs strādājam, kur mēs mācāmies un kur mēs mīlējam mammu un tēti. Mēs esam laimīgi uz mūžiem, un nav neviena strīda.»

Bērni ir ļoti labestīgi, grib palīdzēt, arī par Valsts prezidentu viņi prāto gan pozitīvi un emocionāli, piemēram: «Prezidents ir labs, palīdz cilvēkiem, palīdz visai pasaulei, daudz zina, ir gudrs, visgudrākais, smaida, pieņem lēmumus lieliem cilvēkiem, lai bērnus pasargātu…», gan reālistiski, spriežot par prezidenta daudzajiem darbiem, piemēram: «Prezidents daudz strādā, viņš ir galvenais valstī, vada valsti, tas ir grūti, viņam nav laika, jābūt visur laikā, viņš sēž, raksta un stāsta visiem par Latviju, runā visādas runas, pieņem lēmumus, vada politiku, saraksta visus dokumentus, visu noorganizē, rūpējas, lai cilvēkiem būtu darbs, viņš braukā pa valsti, lai uzzinātu, vai visi strādā…» Jaukajā bērnībā ieskanas arī skarbāks vērojums no pieaugušo dzīves: «Ja mana mamma nebūtu bezdarbniece, varbūt viņa varētu būt prezidente.»»

«Esam aizņemti un domājam par šodienu, bet mūsu bērni būs tie, kuri atbilstoši saviem priekšstatiem un izpratnei par valsti un savu vietu tajā veidos dzīvi tālāk. Šādi pētījumi ir spogulis tam, kā bērns ģimenē aug nākotnei,» ir pārliecināta D. Bērziņa.

Avots: nra.lv /Ilze Upīte