• Tweet

Latvijā jau katrs piektais iedzīvotājs ir vecāks par 64 gadiem, un šī sabiedrības daļa ik gadu turpina pieaugt, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.1 Tomēr jautājums, kur un kā nākotnē dzīvos mūsu seniori, joprojām paliek ārpus politiskās un sabiedrības dienaskārtības. Pēc tam, kad bērni pieauguši un devušies savā dzīvē, plašas privātmājas kļūst par nastu, bet dzīvokļi mājās bez lifta – par cietumu. Kā problēmu risināt un vai mājokļu tirgus gatavs pielāgoties senioriem, skaidro sociālo procesu pētniece Ilze Mileiko un nekustamo īpašumu attīstītāja “Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša.

Plaša privātmāja, kur savulaik skanējušas bērnu čalas un svinēti skaisti svētki, ar laiku senioram var kļūt par lielu apgrūtinājumu. Saimniecība jākopj, jumts jāremontē, dārzs jāravē – bet spēka un resursu tam nepietiek. Ja māja atrodas ārpus pilsētas, par problēmu kļūst infrastruktūra un iespēja mērot ceļu līdz aptiekai, ģimenes ārstam, veikalam vai bibliotēkai.

“Liela daļa senioru dzīvo vidē, kas nav pielāgota viņu fiziskajām un sociālajām vajadzībām, kā arī var veicināt vientulību – šaurās kāpņu telpas, ēkas bez lifta, augsti komunālie maksājumi un neatbilstoša pilsētas infrastruktūra. Tas nav tikai viens vai divi izņēmuma gadījumi – tā ir realitāte mūsdienu Latvijā, kas, sabiedrībai novecojot, nemazinās aktualitāti arī nākotnē,” norāda Ilze Mileiko un piebilst, ka pētījumi liecina – vecāka gadagājuma cilvēki, kuri dzīvo sociāli izolētā un fiziski nepiemērotā vidē, daudz biežāk saskaras ar depresiju, veselības pasliktināšanos un atkarību no ģimenes locekļu atbalsta.

Vide, kas piemērota senioriem

Lai seniori spētu dzīvot neatkarīgi un ar pašcieņu arī vecumdienās, viņiem piemērotai dzīvesvietai jāatbilst virknei praktisku, sociālu un emocionālu vajadzību, uzsver Ilze Mileiko.

Pirmkārt, būtiska ir fiziskā piekļūstamība – ne tikai pašam mājoklim, bet arī apkārtējai videi jābūt piemērotai vecāku cilvēku vajadzībām. Ja seniors izvēlas mainīt dzīvesvietu, lielākoties dotu priekšroku dzīvoklim vai mājai, kurā nav kāpņu vai sliekšņu, kur durvju ailes ir pietiekami platas, lai vajadzības gadījumā varētu pārvietoties ar palīglīdzekļiem, un kurā ir lifts vai vismaz iespēja piekļūt dzīvoklim bez šķēršļiem. Nereti tas nav tikai ērtības, bet faktiskas mobilitātes jautājums – ja nav lifta, cilvēks ar laiku var kļūt ieslodzīts savā dzīvoklī un atkarīgs no līdzcilvēkiem. “Piemērota vide ļauj senioram saglabāt savu autonomiju,” uzsver pētniece.

Lai seniori spētu dzīvot patstāvīgi un cieņpilni, būtiska ir ne tikai mājokļa fiziskā pieejamība, bet arī droša, paredzama ikdiena un sociāls atbalsts tuvumā. Runa ir par vidi, kas palīdz cilvēkam novecot aktīvi, nevis pasīvi, pielāgojoties ierobežojumiem.

Otrkārt, svarīgs ir pats mājokļa plānojums un izmērs. Pārāk lieli dzīvokļi var kļūt grūti apsaimniekojami un uzturami, pārāk mazi – ierobežojoši. Vajadzīgs pietiekami funkcionāls risinājums ar vienkāršu apkopi, ērtu piekļuvi vannasistabai un dažādiem uzlabojumiem, piemēram, drošības rokturiem vai pretslīdes virsmām.

Treškārt, īpaši būtisks faktors ir mājokļa energoefektivitāte. Senioriem nereti ir fiksēti un pieticīgi ienākumi, tāpēc dzīvošana mājā vai dzīvoklī ar sliktu siltumizolāciju bieži kļūst par finansiālu slogu.

“Nereti šādos gadījumos rūpes par senioriem kā praktiski, tā finansiāli uzņemas ģimene,” norāda “Bonava Latvija” pārdošanas un mārketinga vadītājs Kaspars Ekša. Viņš stāsta, ka pēdējos gados novērota izteikta tendence – dzīvokļus jaunajos projektos senioriem arvien biežāk iegādājas viņu bērni vai mazbērni. Šim lēmumam ir vairāki iemesli: tādā veidā vecāka gadagājuma cilvēks var dzīvot tuvāk ģimenei, saglabāt piederības sajūtu, palīdzēt pieskatīt mazbērnus, bet bērniem pašiem ir vieglāk sniegt praktisku atbalstu ikdienā. Lai īpašumu iegādātos, tiek pārdota lielā, grūti kopjamā un neenergoefektīvā privātmāja vai dzīvoklis vecajā projektā, kurā seniors vairs nespēj dzīvot pilnvērtīgi, un tās vietā tiek iegādāts kompakts, energoefektīvs vienas vai divu istabu dzīvoklis, kas nodrošina komfortu un samazinātas uzturēšanas izmaksas. Nereti izvēle tiek veikta par labu dzīvoklim pirmajā stāvā ar privātu terasi – vietu, kur seniors var ērti pavadīt laiku svaigā gaisā, iekopt nelielu dārziņu un saglabāt ierasto dzīves ritmu.

Ne mazāk svarīga ir sociālā vide, uzsver Ilze Mileiko. Mājoklim nevajadzētu būt izolētam patvēruma punktam, bet gan daļai no sabiedriskās telpas. Vēlams dot priekšroku dzīvesvietai, kas ļauj tikties ar kaimiņiem, doties pastaigā, izmantot publiskus soliņus, piedalīties pasākumos, pievienoties deju kolektīvam, korim vai pensionāru biedrībai. Ideāli, ja tas ir ne pārāk tālu no vietas, kur seniors iepriekš ir dzīvojis. Tas ļauj saglabāt sociālās saites un turpināt aktīvas ikdienas gaitas.

Kā risināt problēmu valstiskā līmenī?

Šobrīd senioru mājokļa jautājumi lielākoties tiek risināti individuāli, – pārdodot esošo īpašumu, meklējot mazāku un energoefektīvāku mājokli vai saņemot finansiālu palīdzību no bērniem. Taču tiem, kuriem šādas iespējas nav, nākas palikt vidē, kas vairs nav piemērota – fiziski, finansiāli, sociāli un emocionāli.

“Lai gan dažas pašvaldības Latvijā ir izstrādājušas savus risinājumus, piemēram, aprūpes dzīvokļus Liepājā vai īres mājas Ventspilī, tie ir izņēmumi, kas balstās uz vietējo iniciatīvu, nevis nacionālu politiku. Līdzīga pieeja citviet valstī lielākoties nav sistematizēta,” skaidro pētniece un uzsver, ka nepieciešama valsts stratēģija, kas aptver vairākus līmeņus. Pirmkārt, būtu jādefinē, kas tieši ir senioriem piemērots mājoklis – ar konkrētām prasībām attiecībā uz piekļuvi, plānojumu, ērtībām un apkārtējo vidi. Šobrīd trūkst padziļinātas izpētes par vecāku cilvēku specifiskām vajadzībām un šādu vadlīniju nav ne būvnormatīvos, ne attīstības plānos.

Otrkārt, jāizveido finanšu mehānismi, kas stimulē attīstītājus un pašvaldības piedāvāt senioriem pielāgotus mājokļus. Tas varētu ietvert nodokļu atvieglojumus, valsts līdzfinansējumu vai atbalstu īres mājokļu būvniecībai un renovācijai.

Svarīgi arī paplašināt pieejamu īres segmentu – it īpaši pilsētās, kur dzīves dārdzība liedz daudziem senioriem iespēju pārcelties uz piemērotāku dzīvesvietu. Valsts varētu sniegt atbalstu pašvaldībām vai sadarbības partneriem, kuri izveido pieejamus mājokļus ar ilgtermiņa īres līgumiem.

Vēl viens solis būtu visaptveroša dzīvojamā fonda analīze – it īpaši tas attiecas uz padomju laika daudzstāvu mājām bez lifta. Ir jāizvērtē, kur iespējama modernizācija, pielāgošana vai reorganizācija, lai pakāpeniski uzlabotu vidi senioriem visā valstī, ne tikai atsevišķās vietās.

Bez valsts iesaistes senioru mājokļu jautājums arī turpmāk paliks daļēji neredzams – atrisināts tikai tiem, kuriem ir iespējas pašiem. Taču, sabiedrībai novecojot, tas kļūst ne tikai par sociālu, bet arī ekonomisku un infrastruktūras ilgtspējas jautājumu.