• Tweet

Pašlaik par Latvijā vienu no aktuālākajiem strīda jautājumiem ir kļuvis Konkurences Padomes (KP) piedāvājums aizliegt pašvaldībām veidot savus medijus. Kamēr pati KP uzskata, ka pašvaldību iejaukšanās mediju tirgū apdraud mediju pastāvēšanu, pašvaldības gan ir citās domās.

Nesen Latviju pāršalca jauns skandāls, kurā neatkarīgie mediji izrādīja neapmierinātību par pašvaldību laikrakstu pastāvēšanu. Tomēr īsti gan nav saprotams sašutuma iemesls, jo pašvaldību izdevumos informācija iznāk vien pāris reizes mēnesī – kad ir nepieciešams informēt savus iedzīvotājus, toties neatkarīgie mediji savas ziņas publicē vairākas reizes nedēļā. Diez vai, ka KP mērķis ir aizliegt pašvaldībām publicēt iedzīvotājiem būtisku informāciju par, piemēram, ceļa remontiem, jauna bērnudārza atvēršanu vai ūdens hidrauliskajām pārbaudēm. Turklāt, ja jau neatkarīgajiem medijiem ir radušās tik lielas pretenzijas, ir jāsāk apdomāt, vai tie ir pietiekami spēcīgs konkurents pašvaldību nelielās informācijas daudzumam.

Nedrīkst aizmirst, ka KP piedāvājuma apstiprināšanas rezultātā, neatkarīgie mediji būs noteicēji par pašvaldību informāciju – ne vienmēr tie piekritīs publicēt ko tādu, kas sabiedrību varētu uzrunāt, kā arī varēs pieprasīt pašvaldībām par sabiedrībai noderīgas informācijas izvietošanu samaksu – negodīgi, taču monopolistiem neko padarīt nevarētu. Jo, ir jāsaprot, ka atņemot pašvaldībām balss tiesības, tās nonāks esošo mediju pavadā, cilvēkiem kļūstot atkarīgiem no šiem “neatkarīgajiem medijiem”, nespējot saņemt pietiekamu informāciju par pašvaldībā aktuāliem notikumiem, ko, varbūt, esošie mediji neuzskatīs par pietiekami svarīgu, lai publicētu.

Kā norāda Iecavas novada domes priekšsēdētājs Jānis Pelsis, novada iedzīvotājiem ir tiesības zināt, kas notiek novadā, ne tikai saņemt sausu domes darba izklāstu: “Žurnālistu Savienība, pārstāvot “neatkarīgos” reģionālos medijus, vēlas panākt, lai pašvaldības reizi mēnesī izdod lapiņas ar pieņemtajiem lēmumiem, taču to skaidrošana un citi “interesanti” raksti esot jāatstāj reģionālo laikrakstu ziņā. Tāpat pašvaldības varētu publicēt savu informāciju reģionālajos medijos par maksu. Šajā gadījumā gan apšaubu, vai citu novadu lasītājiem būs saistoša informācija par Iecavā pieņemtajiem noteikumiem, mācību, kultūras un sporta panākumiem. Arī iedzīvotāju ērtībai tas noteikti nenāks par labu. Darba sludinājumi, līdzjūtības, apsveikumi, pasākumu afiša – tas ir svarīgi mums novadā, nevis Rundālē vai Bauskā.”

Līdzīgi uzskata arī Valkas novada domes priekšsēdētājs Vents Armands Krauklis, kurš piebilst, ka nereti informācija, ko pašvaldības sagatavo vietējam medijam, tiek neprecīzi, nepareizi interpretētā, un līdz ar to iedzīvotāji saņem nepareizu informāciju.

Vietējos medijos savu uzskatu ir paudis arī Rēzeknes pilsētas domes priekšsēdētājs Aleksandrs Bartaševičs, kurš piebilst, ka nav īsti pamatoti privāto presi saukt par neatkarīgu, bet pašvaldības presi – par angažētu. “Tiem, kas mēģina pārmest pašvaldības preses izdevumiem, piemēram, valdošās koalīcijas reklamēšanu, der atcerēties, ka privātā prese ir atkarīga gan no saviem finansētājiem, gan īpašniekiem. Tādēļ uzskatu, ka nebūtu īsti pareizi ļaut privātajiem medijiem ļaut “privatizēt” patiesību”.

Bet vai tiešām tā ir tikai cīņa starp neatkarīgajiem medijiem un pašvaldībām? Vai varbūt tā ir tikai maska, lai novērstu cilvēku uzmanību no patiesā šīs iniciatīvas mērķa? Nav noslēpums, ka pašvaldību laikraksti ir veids, kā reģionos valdošās partijas, piemēram, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) komunicē ar saviem vēlētājiem – ne bieži un uzkrītoši, bet tomēr. Taču, kā zināms, tas nepamierina kādu citu Latvijas valdošās koalīcijas partiju, tādēļ pēkšņi ir radusies vēlme šo trauslo saskares diedziņu pārraut. Aiz it kā labā mērķa attīstīt vietējos medijus, viena koalīcijas partija vēlas otrai liegt komunicēt ar saviem vēlētājiem. Turklāt, jāatgādina, ka arī neatkarīgajiem medijiem ir savas simpātijas un antipātijas, kuru dēļ medijs izvēlas kādu informāciju publicēt – un šajā gadījumā pašvaldības paliek lūdzēja lomā.

Šis politiski motivētais skandāls liek apšaubīt daudzu iestāžu kompetenci, taču vislielākais jautājums radies par KP – ir skaidrs, ka caur padomes rokām viena koalīcijas partija uzbrūk otrai. Šajā gadījumā valsts iestāde vēlas pilnībā iznīcināt konkurenci, neatkarīgos medijus padarot par monopolistiem. Taču, kā zināms, vietā tik un tā ar laiku parādīsies kāds cits, jauns konkurents – un ko tad? Vai arī tad palīgā būs jāsauc KP? Vai arī nē, ja tas apmierinās šo vienu valdošās koalīcijas partiju?

Nesaprotams ir arī tas, vai KP apzinās, ka ir tikai politiskais instruments – ja jā, to tālāk ir jāizskata attiecīgajām iestādēm, taču, ja nē, Konkurences padomes vadībai ir pamatīga viela pārdomām par savu kompetenci. Jo, galu galā – šajā visā mākslīgi uzpūstajā problēmā, ko radījuši politiskie spēki, cietēja lomā paliek vien cilvēki, kuri nebūs pietiekami daudz un objektīvi informēti par notiekošo savā novadā.