• Tweet

Elektrības, gāzes un degvielas cenas šobrīd ir sasniegušas augstāko līmeni, kas Latvijā izraisījis energokrīzi. Lai arī Latvijas valdība apņēmusies mēneša laikā izstrādāt un iesniegt valdībā atbalsta programmu mājsaimniecībām pārejai no fosilā kurināmā apkures, piemēram, dabasgāzes, uz ilgtspējīgiem apkures veidiem, uzņēmēju ieskatā, atjaunojamo energoresursu – vēja un saules – potenciālu Latvija joprojām izmanto kūtri. Kokrūpnieks, “Stiga RM” vadītājs Andris Ramoliņš norāda, ka energoresursu krīze radījusi nopietnu apdraudējumu ekonomikai, uzsverot, ka nekavējoties ir jāpieņem lēmums par obligātās iepirkuma komponentes (OIK) likvidēšanu.

Šobrīd Latvija piedzīvo enerģētikas krīzi, kas neizbēgami ietekmē visus uzņēmējus visās nozarēs. Šobrīd uzņēmumi pieprasa nekavējošu rīcību šīs enerģētikas krīzes risināšanai augstākajā līmenī. Kāpēc esam nokļuvuši šādā situācijā?

Domāju, ka iemesli ir meklējami jau daudzus gadus atpakaļ – pie tā var pieskaitīt gan OIK laiku, gan vairāku premjeru neizlēmību. Šobrīd, piemēram, “Latvenergo” TEC-2 tiek kurināts uz gāzi un par to visa Latvijas sabiedrība maksā OIK, kas skaitās atjaunojamais enerģijas resurss, kas neatbilst OIK statusam vai kaut kam citam. Mēs redzam, ka Latvijā nav bijis virziens, ja neskaita OIK, uz atjaunojamajiem energoresursiem. Atsevišķās pilsētas un novados tas ir noticis, bet kopumā tas ir absolūti nepietiekami. Kādam bijušajam politiķim un varai pietuvinātajiem būtu jāatbild par šo visu.

Kā elektronenerģijas cenu lēciens ietekmē kokapstrādes nozari?

Nozarē strādājošos uzņēmumus tas ietekmē nopietni, jo blakusproduktu – šķeldas un mizas, vērtības pieaugums nekompensē dramatiskās elektroenerģijas cenas. Salīdzinot 2021. gada augustu ar 2021. gada decembri – šo cenu kāpums ir 3,2 reizes. Tas tikai vēlreiz apliecina, ka mums vajadzētu domāt par to, kā plašāk izmantot vēja u.c. atjaunojamo enerģiju.

Jāpiekrīt, ka šobrīd alternatīvie enerģijas iegūšanas veidi ir kļuvuši konkurētspējīgi, bet kāpēc Latvija joprojām nepietiekami izmanto saules un vēja enerģiju?

Latvija ir ļoti liela bioenerģijas eksportētājvalsts. Mēs eksportējam lielus apjomus kurināmo šķeldu, ko mēs varētu ražot šeit kā siltumu, tā atsevišķās vietās arī kā enerģiju. Tieši šī iemesla dēļ ir arī vēja enerģijas problēmas.

Un tas ir radies no tā, ka Latvijas valstī daudzus gadus valdījusi korumpēta politiskā sistēma un pietuvinātie uzņēmēji jeb tā saucamie polituzņēmēji nav pieļāvuši normālu un saprātīgu lēmumu pieņemšanu. Arī paši politiķi nav bijuši pietiekami drosmīgi, lai šos lēmumus pieņemtu.

Kas vēl ir tie šķēršļi, kas Latvijā nav ļāvuši vēja un saules enerģijai attīstīties?

Latvijai nozarē trūkst stratēģiska plāna. Nav izstrādāts, piemēram, tas, ka vēja turbīnu būvniecībai būtu piemērojams, piemēram, valsts atbalsta statuss līdzīgi kā šāds statuss tika piemērots, būvējot valsts nozīmes energoinfrastruktūras objektu “Kurzemes loks”, kā ietvaros tika izbūvēta 330 kV gaisvadu augstsprieguma elektropārvades līnija Latvijas rietumu daļā, un īpašniekiem, ja viņiem arī kaut kas nepatika, nebija iespēja iebilst. Līdzīgi ir jābūt arī ar atjaunojamo energoresursu – vēju un saules enerģijas ražošanu.

Parasti gan šādos jautājumos rodas grūtības, jo viss atduras pret iedzīvotāju iebildumiem – viņi nevēlās redzēt vēja turbīnas savā novadā, tuvumā savai pilsētai u.tml. Kā ar to cīnīties?

Jebkurā Latvijas nostūrī atradīsies viens, divi vai trīs iedzīvotāji, kas iebildīs, kuriem nepatiks ainava, vai būs kādi citi iebildumi, sakot, ka tā ir mūsu brīvības garša. Bet brīvības garšas nedrīkst būt par daudz. Vienu vai vairāku, vai dažu sabiedrības locekļu intereses nedrīkst būt augstākas par kopējām sabiedrības interesēm.

Manuprāt, tas, kas ir ļoti bīstami, un to mēs varam vērot jau vairākus gadus, ka Latvijas valstī politiķi joprojām pakļaujas atsevišķiem polituzņēmējiem. Tas neļauj mums attīstīties, jo polituzņēmējiem vienmēr ir interese kaut kur piesūkties, dabūt kaut par velti un no tā gūt personīgu labumu, vai īstenot savas intereses par nesaprātīgu samaksu, kur beigās īstais maksātājs ir visa sabiedrība.

Kā, Jūsuprāt, to iespējams risināt?

Šeit ir darbs tiesībsargājošajām iestādēm, kas mums ir pietiekamā daudzumā. Diemžēl, acīmredzot atsevišķās iestādēs arī ir angažēti darbinieki, kuru dēļ tas ilgstoši nenotiek. Visa pamatā ir arī neprofesionalitāte, negribēšana, nevēlēšanas risināt šos jautājumus. Tieši tādu pašu iemeslu dēļ, jo politiķi pārvēl šo iestāžu vadītājus. Vēlme turēties pie amatiem ir Latvijas lielākā problēma.

Tā ir mūsu šodienas enerģētikas problēma, ka ir jāpieņem drosmīgie lēmumi. Ir jābūt noteiktiem valsts statusiem un jābūt atbildībai arī par nepieņemtiem lēmumiem.

Vai šis nav brīdis, ka beidzot jāpieņem un jāīsteno lēmums par OIK likvidēšanu?

OIK jau bija jābūt likvidētam. Mums joprojām ir virkne pilsētu, kur ir vajadzības, kur ir iespējas pāriet no gāzes uz biomasas kurināmajiem. Tam jau bija jābūt izdarītam. Tā vietā visu laiku ir jauni OIK mēģinājumi, kas bremzē, piemēram, vēja enerģijas attīstību.

Šobrīd Latvijā darbojas tikai divi vēja parki. Abos saražo pusi no Latvijā iegūtās vēja enerģija – 40 MW, otru pusi saražo individuālajās turbīnās, un kopīgā jauda ir 80 MW. Vai Latvijā pietiek uzņēmēju, kas ar to varētu nodarboties?

Latvijā ir uzņēmumi, kas ir gatavi to īstenot bez jebkāda atbalsta vai subsīdijām. Un pat nav svarīgi, vai tas ir Latvijas vai ārzemju uzņēmums. Skandināvijas valstīs jau sen strādā šis biznesa modelis, kur valsts atbalsts nav noteicošs, jo šī tehnoloģija ir kļuvusi konkurētspējīga tirgus apstākļos. Tikai Latvijā tā vēl nav, jo pastāv šī korumpētā politiskā vide, ko veiksmīgi izmanto polituzņēmēji, būtībā aicinot valdību pieņemt pret sabiedrības interesēm vērstus lēmumus