• Tweet

Ar cerību, ka jaunveidojamā struktūra būs nozares palīgs un advokāts, nevis cenzors un traucēklis, mediju darbinieki gaida speciālas Mediju politikas nodaļas izveidi pie Kultūras ministrijas. Atbildīgās amatpersonas apgalvo, ka šādi vēlas palīdzēt nenomirt avīzēm un Latvijā ražotam kvalitatīvam ziņu saturam.

Pērnruden nodaļas tapšanu apvija visādas dīvainības. Ministrijas, kas bija pieķērušās pie mediju aprūpes, savstarpēji nesarunājās. Katra centās ielobēt savas idejas, sākot no starptautiskā terorisma apkarošanas uzliktiem informācijas ierobežojumiem, beidzot ar seksuālās daudzveidības obligātu mīļošanu. Citas valstij pēkšņi uzklupušas ķibeles politiķiem lika aizmirst šo ieceri, līdz brīdim, kad par mediju telpas svarīgumu viņiem atgādināja notikumi Krimā. Šobrīd koalīcija konceptuāli vienojusies, ka speciāla Mediju politikas nodaļa ir nepieciešama, turklāt jau šogad. Vēl tikai jāsaņem Finanšu ministrijas piekrišana, jo darbinieku algošanai nepieciešami kādi 100 tūkstoši eiro, raksta NRA.lv.

Kultūras ministrijas valsts sekretāra vietnieks Uldis Lielpēters skaidro, ka jaunveidojamajai nodaļai būtu jānodarbojas ar vairāku problēmu risināšanu: «Mums ir neliela valsts, neliels tirgus, un, lai nacionālie mediji varētu veiksmīgi pastāvēt, mēs nevaram atstāt procesus tikai tirgus ziņā.»

Iespiestie mediji interneta apstākļos zaudē tradicionālo reklāmas tirgu. Elektroniskajiem savukārt ir grūtības konkurēt ar pāri robežām plūstošo Krievijas ražojumu pārpilnību. Subsīdijas Latvijas medijiem ierēdnis gluži nesola, drīzāk varētu tikt paplašināts sabiedriskais pasūtījums, attiecinot to arī uz presi, kā tas notiek Zviedrijā:

«Tur ir zināmas grūtības saglabāt zviedriem raksturīgo tradīciju, ka ikvienā lielākā apdzīvotā vietā ir kāds labējs un kāds kreisi orientēts laikraksts. Un tagad viņi ar valsts intervenci konkursa kārtībā meklē iespējas, lai šī labā tradīcija nepārtrūktu un zviedru sabiedrībai būtu iespēja piedalīties demokrātiskajā procesā, lai tā būtu informēta un tas notiktu padziļinātā veidā.»

Jāatgādina, ka Latvijā jau ir viena institūcija, kas nodarbojas ar mediju vajadzību apzināšanu un apmierināšanu. Tā ir Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), taču, kā jau nosaukums rāda, ar preses lietām tā nenodarbojas. Tādējādi lielam daudzumam mediju faktiski nav viena sarunu partnera, ar ko risināt sasāpējušus jautājumus – kaut vai hroniskās autoratlīdzību problēmas. Kāpēc nevar vienkārši paplašināt NEPLP rūpju loku? Ministrija skaidro, ka uzraudzības funkciju pareizāk ir nošķirt no stratēģijas un politikas veidošanas. Elektroniskie mediji divu līdzīgu institūciju iespējamo līdzāspastāvēšanu gan tulko citādi. Latvijas Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka spriež: «Vēl viens regulētājs, vēl viena konkurējoša institūcija – mums tas nozīmēs izvēles iespējas.»

Latvijas Žurnālistu savienības attieksme pret jaunveidojamo mediju sarunu partneri šobrīd ir neitrāla. Viss atkarīgs no ieceres praktiskā izpildījuma.