• Tweet

Latvijas Valsts tētis jeb prezidents Raimonds Vējonis kārtējo reizi ir sarājis savus bērnus un licis partijām pašām uzņemties atbildību un līdz pirmdienai vienoties par vienu premjera amata kandidātu. Skatoties šo bezgalīgo riņķa danci, kas turpinās jau vairākas nedēļas, acīs krīt divas šķietami pretējas nometnes – ietiepīgais un cietais “Jaunās konservatīvās partijas” (JKP) līderis Jānis Bordāns un klusā, malā nostumtā “Saskaņa”. Helovīni nu jau ir pagājuši, tāpēc gluži nevaram Latvijas sabiedrību turpināt baidīt ar to, ka “krievi nāk”, tāpēc skatīsimies objektīvi, kāpēc īsti neizdevās Bordāna mēģinājums izveidot valdību.

Konservatīvo līdera bezkompromisu pieeja šķietami uzstādīja rekordu “sarkano līniju” politiskajā pasaulē. Neviena partija vēl tik cieši nav turējusies pie saviem principiem kā JKP. Sākumā tā pateica stingru “nē” sadarbībai ar Zaļo un zemnieku savienību (ZZS). Nu, nekādi nedraudzēsimies, un punkts. Labi, katrai partijai ir arī savas dīvainības, taču tas sašķēla nākamās valdības veidošanas procesu. Pēc tam JKP pieprasīja savā pārvaldībā Iekšlietu ministriju un VARAM, sak’, tieši šīs un tieši mums.

Vienotība piecu partiju starpā nu jau turējās uz diedziņiem, un bija noprotams – sarunas būs ilgas, smagas, un Bordāns negrasījās atkāpties no saviem principiem. Tad, kad pienāca laiks atskaitīties par algu paaugstināšanas plāniem, JKP atkal stalti stāvēja savos ierakumos un neatkāpās no sava finanšu sapņu kuģa par Latvijas nākotni, kurš, kā zinām, attapās uz sēkļa. Vienlaikus Bordāna retoriku nepameta uzsvars uz tiesiskumu un drošību. Viņaprāt, Latvijā klibo tiesiskums un jāapvieno visas drošības iestādes vienā, un tas ir pats, pats galvenais nākamās valdības uzdevums. Partijas izstājās no Bordāna nereālajiem plāniem, izteiktiem deklarācijā, un čiks vien no prezidenta nominācijas sanāca.

Ko pa to laiku darīja “Saskaņa”? It kā no malas sekoja visam līdzi un smīnēja ūsās. Atkal latvieši nav spējīgi vienoties; kur divi latvieši, tur trīs partijas; mums pat nekas nav jādara, viņi paši sastrīdēsies un izdarīs mums pakalpojumu. Saskaņieši varēja berzēt rokas, video sižetos gan Bordāna “sarkanās līnijas” skaidrojot ar nespēju piedāvāt kaut ko vērtīgu. Patiesā labuma guvēji šajā gadījumā sanāk tieši saskaņieši, kuri šķietami neizteiksmīgi čunčinājās opozīcijā un priecājās par kārtējo strīdu nākamajās koalīcijas tapšanas sarunās un kuluāros.

Tajā pašā laikā vaina par Bordāna valdības izgāšanos tika uzvelta “Attīstībai/Par!”, jo kādam jau jābūt vainīgam. Pats Bordāns joprojām stāv starp sarkanajām līnijām un vainīgs nejūtas. Arī no tā “Saskaņa” tikai iegūst, jo pārējo partiju kontekstā parāda sevi kā stabilu un nosvērtu spēku, kuram nemaz nav jāiesaistās visās populārajās politiskajās peripetijās, jo skatuves darbinieku tur netrūkst.

Un, visbeidzot, “KPV LV” priekšstāvja Alda Gobzema paziņojums, ka liela daļa viņu vēlētāju atbalstītu “Saskaņas” iešanu valdībā, jau ir sācis klāt sarkano paklāju zem Ušakova partijas kājām, lai dotos uz koalīciju. Nacionālā apvienība, kura joprojām gaida JKP atvainošanos par Juraša izteikumiem, jau atkal ceļ trauksmi par t.s. sociāldemokrātu nākšanu pie varas.

Šo iepriekš minēto iemeslu dēļ “Saskaņai” nemaz nav jāpieliek pūles, lai cīnītos par iekļūšanu prezidijā vai koalīcijā. Lai arī jau kārtējo reizi pēc kārtas “uzvarētāju partija” ir pabīdīta malā, tā nebūt nav “nabadzīte”, jo savos solījumos piedāvā līdzīgu pasaciņu kā Bordāna partija – palielināt pensijas, bet nevis līdz 200 eiro kā JKP, bet līdz 400 eiro, naudu faktiski ņemot no uzņēmēju maciņiem. Vai atšķirība starp partijām ir ļoti liela? It nemaz.