• Tweet

Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija vakar saglabāja prasību naudas līdzekļu sākumdeklarēšanā uzrādāmo naudu iemaksāt kādā bankā.

Saeima ir gatava jau šodien pieņemt likumu par mantiskā stāvokļa sākumdeklarēšanu. Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs Jānis Reirs sarunā ar Neatkarīgo uzsvēra, ka komisijas sagatavoto likuma galīgo variantu atbalstījuši visu partiju deputāti bez dalījuma pozīcijas un opozīcijas pārstāvjos.

Likuma pieņemšana nozīmēs smagu uzdevumu valdībai – līdz 1. martam sagatavot noteikumus, kā likumu pildīt. Tikai pirmajā brīdī šķiet, ka prasība noguldīt naudu bankā ir vienkārši izpildāma. Ko, piemēram, darīt tiem, kuri glabā naudu nevis latos, eiro un ASV dolāros, bet Zimbabves dolāros un Mongolijas tugrikos? Kura banka uzņemsies tos glabāt no 1. marta vismaz līdz 1. jūnijam, un kā – par kādu komisijas maksu – ieguldītāji saņems savus krājumus atpakaļ? Ko darīt tiem, kuri glabā zelta monētas un zelta stieņus? Kas un kā pārbaudīs, cik ticamas ir parādzīmes, kādas iedzīvotāji ir cits citam izrakstījuši vai nemaz nav izrakstījuši, bet nākamgad tomēr deklarēs? Kas apliecinās viņu rīcībā esošo gleznu vai pastmarku lielo vērtību? Ja fiktīvus īpašumus būs iespējams deklarēt šādā veidā, tad kāda nozīme būs naudas nēsāšanai uz bankām un pēc tam atkal atpakaļ ar mērķi novērst to, ka viena un tā pati nauda tiek deklarēta un pat uzrādīta daudzas reizes? Ja valdības noteikumi nesniegs atbildes uz šādiem jautājumiem, tad valdība diskreditēs sākumdeklarēšanas ideju un sevi, kas arī varētu būt iemesls opozīcijas pilnīgajam atbalstam tieši tam likumprojekta variantam, ko Saeimai piedāvājusi valdība.

Mierinājums valsts iedzīvotājiem ir tāds, ka sākumdeklarēšanas kaislības neattiecas uz iedzīvotāju vairākumu. Ja skaidrās naudas uzkrājumi nepārsniedz 4000 latu vienai valsts amatpersonai un 10 000 latu jebkurai citai pieaugušai personai, tad naudas deklarēšana netiek prasīta. Nav jādeklarē nauda bankās un valsts reģistros ietvertie kustamie un nekustamie īpašumi, bet jādeklarē parādzīmes, zelts u.c. vērtības, kuru iegāde nekādu reģistrāciju neprasa. «Likums ir vērsts uz nākotni,» skaidroja J. Reirs. Proti, bagātība jādeklarē tiem, kuri nākotnē dzīvos plašāk, nekā atļaus viņu tābrīža ieņēmumi. J. Reirs apgalvoja, ka Latvijā jau vairākus gadus darbojoties sistēma, kas fiksē, tiklīdz kāds tērē (vai uzdzīvo vai iegulda īpašumos) vairāk, nekā ļautu viņa legālie ienākumi. Tiklīdz kāds to dara, tā valsts iestādes to pamana un jautā par izdevumu segšanas veidu, uz ko saņem atbildi, ka tiekot tērēti cilvēku un/vai viņu vecāku u.c. radinieku vai draugu uzkrājumi. Sākumdeklarēšanās likuma izpildei ir jāizslēdz šādas iespējas pēc nākamā gada 1. jūnija.

Likumprojekts ietver amnestiju tiem iedzīvotāju ienākumiem, kas gūti, apejot fizisko personu ienākumu nodokli no legālas darbības. Tādas darbības kā narkotiku tirdzniecība vai kukuļņemšana nebūs legalizējamas, samaksājot valstij 10% vai 15% no gūtajiem ienākumiem.

Arnis KLUINIS

***

Kā vērtējat mēģinājumu ieviest t.s. nulles deklarācijas; vai likumprojektā saskatāt pretrunas ar legālās prezumpcijas principu; kā vērtējat prasību deklarējamo naudu iemaksāt komercbankā?

Lato Lapsa, žurnālists (pietiek.com):

– Esmu sekojis šai tēmai kopš 90. gadu vidus. Premjers Gailis bija pirmais, kurš iedomājās, ka deklarēšana būs loti laba lieta. Māris Gailis, lai kāds viņš arī ir jokupēteris, bija vienīgais politiķis, kurš šajā jautājumā parādīja politisko gribu. Protams, viņa deklarāciju projekts bija jēls, un neviens tās čakli nesūtīja (bet, kuras iesūtīja, tās čupu čupām mētājās ieņēmumu dienestā). Tagad atkal ir runa par nulles deklarācijām – tā teikt tūlīt un momentā! Un tomēr es neredzu nevienu cilvēku valdībā, kuram būtu patiesa griba tās ieviest. Protams, var filozofēt par to, ka pirmdien kāds Krūmiņš seniors stiepj naudu uz banku, dabū izziņu par deklarēšanos un otrdien to pašu naudu uz banku jau nes Krūmiņš juniors. Vai, piemēram, kaut kāds Kampars…, bet nākamreiz to no tumbočkas izvelk viņa sieva, lai šo procedūru atkārtotu. Tik un tā manā izpratnē tās ir un paliek detaļas. Trakākais, ka nav neviena politiskā spēka, kas pateiktu skaidri un gaiši: deklarācijas ir vajadzīgas un mēs tās gribam. Tā vietā ir absolūti haotiska, nesistemātiska spriedelēšana par otršķirīgām lietām.

Juris BOJĀRS, jurists, profesors:

– Likumprojektu vērtēju pozitīvi, taču neatbalstu nosacījumu iemaksāt naudu privātajās bankās. Vajadzētu dot cilvēkiem izvēles iespējas. Es naudu glabāju valsts bankā, taču uzzināju, ka arī tās komercdaļu gatavojas pārdot. Tātad manu kapitālu, ko es ilgi krāju, tagad varbūt uzticēs tādam pašam blēdim kā tam, kas pārvaldīja Latvijas Krājbanku. Ja jau valstī pastāv demokrātija, tad man ir tiesības savu naudu deklarēt caur valstij piederošu komercbanku. Varbūt mani personīgie vai politiskie apsvērumi liek atbalstīt valsts, nevis kaut kāda Jāņa, Vaņas vai Džonsona tieksmi zagt. Toreiz, kad ASV sākās finansiālā krīze, viens no argumentiem, kāpēc tā notika, bija šāds: tā ir kleptomānija, zagšana bez sāta. Tāpēc es gribu, lai uz manas naudas rēķina bagātinās valsts.

Dans Titavs, (Latvijas eksportētāju un investoru kluba valdes loceklis):

– Neraugoties uz ieilgušajām likumprojekta dzemdībām, neviens īsti nezina, kas tur sanāks. Bažas rada neskaidrība. Tiem, kuriem kabatā ir vairāk nekā 10 000 latu, tā noteikti radīs stresu. Es šajā likumprojektā saskatu visas iespējamās problēmas – sākot ar legālās prezumpcijas principa pārkāpumu, beidzot ar valsts pieprasītajiem konfidenciālajiem datiem, kurus, kā pierādījies, tā nespēj pienācīgi glabāt. Saprotu šo deklarāciju vajadzību, bet steiga, kādā tās grib ieviest, ir nepieļaujama. Nedrīkst radīt spriedzi valsts un pilsoņu attiecībās.

Jānis LAGZDIŅŠ, jurists, ekspolitiķis:

– Esmu par saprātīga legālās prezumpcijas principa ieviešanu. Jautājums tikai: kā šajā gadījumā to plāno īstenot? Manuprāt, to nevar realizēt ar atpakaļejošu spēku. Deklarēšana jāpielieto nevis tiem līdzekļiem, kas iegūti pagātnē, bet jāattiecina uz nākotni, no dienas, kad stājas spēkā likums. Ja to pielietos ar atpakaļejošu spēku, līdzekļi netiks legalizēti. (Atgādināšu, ka par noziedzīgu tiek uzskatīta nauda, kuras likumību persona nevar šobrīd pierādīt.) Kas attiecas uz darbībām pagātnē, šaubos, vai sistēma darbosies. Ilgstoši darbojoties ar pretkorupcijas likumiem, esmu ievērojis kādu sistēmu. Proti, daļa valsts amatpersonu deklarācijās uzrāda visai pamatīgus skaidras naudas uzkrājumus. Man ir aizdomas, ka viņi deklarē nepamatoti lielus finanšu līdzekļus, iespējams, domājot par kādiem legāliem pirkumiem nākotnē. Neticu, ka tik daudz cilvēku būtu neprātīgi un ilgstoši turētu zeķē simtiem tūkstošu latu, dolāru vai eiro. Šī nauda taču var strādāt bankās vai cita veida ieguldījumos. Ja tiks uzlikts par pienākumu to noguldīt komercbankā, tā vairs nevarēs krāpties – tas pats attieksies arī uz privātpersonām. Nedomāju, ka deklarēšanas laikā privātpersonu noguldījumi bankās tiks apdraudēti. Visas trīs Austrumu bankas ir bankrotējušas, bet rietumvalstu bankas ir stabilas. Tāpēc šajā jautājumā nesaskatu nekādas problēmas.

Armands STRAZDS, ekonomists:

– Deklarācijas mazinās korupcijas riskus, un nebūs tādu problēmu kā dažiem eksministriem ar pēkšņu skaidras naudas uzkrājumu parādīšanos. Neatbalstu nosacījumu lobēt komercbankas, tas ir nepareizi. Man ir liels pārsteigums, ka nopietni ekonomisti un politiķi tik atklāti to dara. Pat Valsts prezidents deva publisku mājienu, ka visdrošākās esot zviedru bankas. Bet tā nav tiesa! Vienīgās bankas, kuras nevar bankrotēt, ir valsts bankas. Visas pārējās ir pakļautas riskiem. Tieši tāpēc nedrīkst pieļaut pārsteidzīgu Citadeles bankas pārdošanu, jo šobrīd tā ir patiesi vienīgā drošā banka Latvijā.

Viedokļus uzklausījusi Iveta Mediņa

Avots: nra.lv