• Tweet

No šī gada 6. septembra līdz 29. oktobrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē “Arsenāls” būs skatāmas divas personālizstādes – Vijas Zariņas un Kaspara Zariņa projekts “Paralēli”.

Kasparam Zariņam ir kāda līdzība, kas parasti tiek stāstīta studentiem: “Iedomājies, ka amats un ideja ir kā divas paralēles, divas līnijas. Mākslinieks ir tas, kas nostājas pa vidu un savieno abas paralēles – kā plusu un mīnusu. Kurā vietā notiks savienojums, atkarīgs no mākslinieka. Mākslinieka prasmei ir jāatbilst idejai. Viņš var ļoti labi saprast formu, tad viņam attiecīgi jāatrod ideja, kas ideāli abas paralēles savieno. Var būt tūkstošiem ideju, bet, ja nav prasmes, nekas nesanāk.”

Atbilstoši to var attiecināt arī uz Viju un Kasparu Zariņiem – viņu dzīves un radošais ritējums plūdis līdzās, katrs no viņiem vienlaikus iemieso gan ideju, gan prasmes, un nevainojami izvietotās pārmiju vietas bagātina otra izteiksmes veidus. Ja gleznotājus var nosacīti iedalīt tajos, kas izmanto camera obscura, – vermēristos, un tajos, kas neizmanto, – džotistos, tad Kaspars sevi pieskaita džotistiem, bet Vija ir Vermēra piekritēja. Abi autori var strādāt blakus, vienā darbnīcā, jo viņi mākslā atraduši katrs savu ceļu, ko nosaka raksturs un iekšējā gleznieciskā struktūra. Tādēļ arī izstādes viņi var rīkot reizē, jo abi ir tik atšķirīgi un pašpietiekami.

Vijas Zariņas pašreizējo interešu lokā ir Latvijas ainava. Tikpat vienkārši kā elpot, ir atrasties dabā, bet gleznot to, atrast savu redzējumu visiem neizdodas. Bieži vien tāpēc, ka uztveri aizēno priekšstati. Nereti vērotāja pieredzē pietiek vietas tikai vienam ainavas tipam – Purvīša ainavai, lai gan skatījums uz dabu pēdējos simts gados arī Latvijā mainījies jau neskaitāmas reizes.

Vija Zariņa jaunajos lielformāta darbos meklē Latvijas ainavas kodu. Par zīmēm mākslinieces kodēšanas sistēmā kļūst debesu atspulgs mežezera ūdens klaidā, rāms upes plūdums, piesātināts ar aizturētu nemieru, cauri koku lapotnes blīvumam vizuļojoša, plašumu sološa gaisma jūras krastā, viļņu izdreijātie smilšu raksti mitrajā pludmalē, pavasarīgas dienas pelēcīgā gaisma applūdušā tīruma klajā. Plašums, gaisma un netveramas tāles. Ēteriskas noskaņas, izsmalcinātas dabas krāsu nianses. Vijai Zariņai reālisms ir asinīs, tomēr panorāmiskās ainavas, kaut arī radušās konkrētu vietu iespaidā, tiecas nojaukt pasaules telpiskos ierobežojumus un kļūst par konkrētu vērtību, nevis konkrētu realitāti.

Izstādē iekļautas divdesmit lielformāta ainavas, kas ir tapušas pēdējā pusotra gada laikā.

Kaspars Zariņs izstādē “Domu šķērsgriezumi” turpina attīstīt pirms diviem gadiem atrasto izteiksmes veidu, kas pirmo reizi bija skatāms izstādē “Simptomi” (2015) Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā. Rīgas publiku sagaida pārsteigums.

Jauns te ir pilnīgi viss – gan tas, ka mākslinieks audekla vietā izmanto 1,8 mm biezu saplāksni, gan tas, ka otu vietā lieto leņķa slīpmašīnu. Par figūrām un paradoksālu simbolu piepildītiem priekšmetiem pat nerunāsim – tās autora darbus pametušas jau gadus piecus. To vietā – izslīpēti padziļinājumi apļu, ovālu vai amēbu formā, kuros slāni pa slānim atklājas lobītā finiera kārtas. No tām salīmēts saplāksnis, veidojot abstraktas kompozīcijas. Glezniecības un ciļņa apvienojumi, kuros, nošķirtas no realitātes attēlojuma, atklājas domu un enerģijas plūsmas.

Arī izmēri no “lietojamas” gleznas apmēriem sasnieguši divus un pat četrus metrus. Būtisks apvērsums noticis krāsu izmantojumā – eļļu nomainījis akrils, par kuru Kaspars vēl nesen teica: “nekad”; rafinēto krāsu salikumu vietā – krāsa kā pirmelements – kaila un godīga savā tiešumā.

Tomēr, līdzīgi kā Pikaso, kurš astoņas reizes mainīja rokrakstu, paliekot tas pats dižais ģēnijs, arī Kasparam Zariņam šo posmu nevar skatīt atrauti no iepriekšējo gadu radošās darbības. Jaunākie darbi ir mākslinieka uzskatiem un iekšējai kapacitātei konsekventa attīstības fāze. Revolūcionāra un pārsteidzoša gan. Spoža formas un satura vienībā.

ARSENĀLĀ ir apskatāmi darbi no izstādes “Simptomi” un sešas jaunas lielformāta kompozīcijas (4×4 m), kas tapušas pusotra gada laikā.

Apmeklētāju uzmanību noteikti piesaistīs Ģirta Vinniņa video intervijas ar Viju un Kasparu Zariņiem, kas atklāj abu mākslinieku darbu radīšanas procesa noslēpumus. Izstādē tiek demonstrēta arī filma “Skaistums kā paņēmiens”, kuras autori ir Henrieta Verhoustinska un Andrejs Verhoustinskis.

Izstādes laikā tiks atvērtas izdevniecības “Neputns” sagatavotās grāmatas par māksliniekiem. Vijas Zariņas grāmatas teksta autores ir Ieva Rupenheite un Anda Treija, māksliniece – Anna Aizsilniece. Par Kasparu Zariņu rakstus sagatavoja Ieva Rupenheite, Anda Treija un Inga Bunkše. Grāmatas mākslinieks – Armands Zelčs. Fotogrāfi – Normunds Brasliņš, Andrejs Verhoustinskis.

Vija Zariņa (1961) beigusi Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) profesora Induļa Zariņa monumentālās glezniecības darbnīcu (1986), profesora Eduarda Kalniņa un profesora Borisa Bērziņa meistardarbnīcu (1989). Izstādēs piedalās kopš 1980. gada, sarīkojusi vairāk nekā 20 personālizstādes. Darbi atrodas Latvijas Kultūras ministrijas, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Mākslinieku savienības muzeja, Valsts Tretjakova galerijas, Krievijas Mākslas fonda, Krievijas Kultūras ministrijas, Tartu Mākslas muzeja krājumā, kā arī neskaitāmās privātajās kolekcijās visā pasaulē.

Vija Zariņa par pedagoģi strādā kopš 1986. gada, Latvijas Mākslas akadēmijā kopš 1999. gada, LMA Glezniecības katedras asociētā profesore kopš 2008. gada.

Kaspars Zariņš (1961) beidzis Latvijas Mākslas akadēmijas profesora Induļa Zariņa monumentālās glezniecības darbnīcu (1986). Izstādēs piedalās kopš 1980. gada, sarīkojis 30 personālizstādes. Darbi atrodas daudzu muzeju un fondu krājumos, kā arī privātajās kolekcijās, tai skaitā The Würth Collection un Schwäbisch Hall Vācijā. Darbojies grāmatu grafikā, animācijā, saņēmis Latvijas nacionālā kino balvu “Lielais Kristaps” nominācijā “Labākais animācijas mākslinieks” par animācijas filmu “Vai tu ko teici?” (studija “Dauka”, 2009). Itālijas Republikas Prezidenta ordeņa Al Merito della Repubblica Italiana kavalieris (2004).

Latvijas Mākslas akadēmijas asociētais profesors kopš 1995. gada, profesors kopš 2008. gada.

Foto: Publicitātes