• Tweet

Pārtikas ražotāji un tirgotāji ar produktu iepakojumu, kvalitātes un cenu grozīšanu cenšas padarīt mazāk manāmu cenu pieaugumu kopumā.

Būtu dīvaini, ja Neatkarīgās pārtikas grozs šogad neizrādītos dārgāks nekā jebkad kopš 2004. gada Lieldienām, kad tas tika piepildīts pirmoreiz. Ko toreiz varēja nopirkt par piecīti (4,97 latiem), to šogad – par 8,33 latiem. Pagājušā gada Lieldienu cenu summa tika pārsniegta par 23 santīmiem. Beidzot ir kritis arī cenu rekords, kādu tas pats pārtikas grozs bija sasniedzis 2009. gada novembrī. Tas apstiprināja Centrālās statistikas pārvaldes versiju, ka tieši tobrīd patēriņa cenas bija sasniegušas savu maksimumu un sāka pazemināties. Tagad tās atkal ceļas jau bez atrunām, ka treknajos gados tomēr bijušas augstākas.

Laika gaitā mainās ne vien pārtikas groza cena, bet arī saturs, ko preču ražotāji un tirgotāji mēģina pielāgot cilvēku pirktspējai. Cenu pieaugums pēdējā pārskata periodā par 23 santīmiem šķiet simpātiskāks nekā vēl gadu iepriekš par 34 santīmiem ne tikai tāpēc, ka 23 < 34. Kā Neatkarīgā norādīja pērnā gada 29. aprīlī (preču pirkšanas un pirkumu analīzes apskati seko tam, kādā datumā katru gadu iekrīt Lieldienas), «inflāciju slāpē ar zāģu skaidām». Proti, pārtikas grozā bija nonācis cīsiņu izskata izstrādājums par 1,09 latiem, kurā zāģu skaidas laikam gan bija vienīgais gaļas aizvietotājs, kurš nebija norādīts uz produkta etiķetes. Atbilstoši tai sastāvā bijusi cūku gaļa, mehāniski atdalīta vistas gaļa, ūdens, ādiņu emulsija (ūdens, cūku ādiņas, skābuma regulētāji E270, E330, E500, biezinātājs E412, stabilizētāji E250), modificēta ciete, vājpiena pulveris, sojas olbaltumvielas, stabilizētājs E450, garšas pastiprinātājs E621, antioksidants askorbīnskābe, hidrolizētas augu olbaltumvielas, aromatizētāji, krāsvielas karmīni un paprikas ekstrakts, cukuri, garšvielas, garšvielu ekstrakti. Uz šāda sastāva rēķina 2011. gada cīsiņi bija kļuvuši par 84 santīmiem lētāki, nekā tāda paša svara iepakojums 2010. gadā. Ja pagājušajā gadā būtu pirkts aizpagājušā gada cīsiņiem daudzmaz līdzīgs produkts (tiktu ignorēts iepakojuma svars, jo tā cenu taču iespējams pārrēķināt uz 400 gramiem, kādi tiek likti grozā kopš 2004. gada), tad groza cenas pieaugums 34 + 84 santīmi jau pārsniegtu latu. Pārskata gada laikā pārtikas groza cena ir pieaugusi daudz mazāk, nekā apsolītais gaļas saturs (29% cūkas + 17% liellopu gaļas) desiņās, kas 400 gramu iepakojumā tiek piedāvāti tagad.

Pieņemsim, ka desu piedāvājuma nomaiņa atklāj krīzes gaišo pusi. Ticēsim, ka cilvēki ir kļuvuši gudrāki un vairs nepērk augu tauku un kartupeļu miltu maisījumu plastmasas apvalciņā tikai tāpēc, ka tas imitē desas formu. Daudz lētāk un – galvenais – veselīgāk ir tādā gadījumā ēst pārmaiņus grūbu un putraimu biezputras, par ietaupīto naudu kaut reti, bet tomēr nopērkot īstu gaļu vai tās pārstrādes produktus. Žēl vienīgi, ka Latvijā nedarbojas tāda pārtikas kontroles sistēma, kas garantētu, ka pagājušā un šā gada desas atšķiras pēc savu izejvielu sastāva, nevis pēc šo sastāvu apraksta uz etiķetēm.

Neatkarīgās pārtikas groza cenu pieaugumu ir bremzējis tas, ka grozā dominē piena un gaļas pārstrādes produkti, kas pielāgoti pēcpadomju pilsētnieku dzīvesveidam: virtuvītes maziņas, un daudz laika tajās netiek pavadīts, jo izdevīgāk skaitās veltīt laiku naudas pelnīšanai, lai varētu pirkt dārgāku pārtiku. Krīze daudziem cilvēkiem atņēma algotu darbu un piespieda viņus vārīt biezputras un/vai veltīt laiku lētāku produktu iepirkšanai. Bodniekiem nākas izsludināt nepārtrauktas cenu atlaides, lai ievilinātu pie sevis šādus cilvēkus.

Cenu atlaižu karš ir novedis līdz absurdam, ko demonstrē sviesta cena 1,09 lati par 200 g paciņu, kādai vienmēr bijusi vieta mūsu pārtikas grozā.

Vēl trakāk – ražotāji ir aizvietojuši 200 g sviesta iepakojumu gan ar 180, gan 175 gramu iepakojumiem par cenu dažus santīmus zem lata, lai tādējādi novērstu pircēja domas no produkta sadārdzinājuma. Tomēr tas viss ir veltīgi. Arī mēs nepirkām dārgo sviestu Rasa tikai tāpēc, ka šī marka likta pārtikas grozā jau daudzus gadus un tādējādi būtu pamats vēl vairāk šausmināties par dzīves dārdzību. Nē, likām grozā IKI sagādāto 200 g Eksporta sviestu ar cenas atlaidi par 79 santīmiem paciņā. Te jāpaskaidro, ka pirkumi tiek izdarīti visas reizes vienā un tajā pašā veikalā, ko IKI pārņēmis no iepriekšējās veikalu ķēdes Nelda. Visu veidu Rasas iepakojumi tur tagad mierīgi guļ un gaida realizācijas termiņa beigu tuvošanos un nocenošanu droši vien līdz 79 santīmiem par 200 g paciņu, ja jau tas tagad bodnieku labais tonis. Otrā ielas pusē pretī IKI atrodas Maxima, kurā Rasu un Eksporta sviestu pārdod, t. i., neko nepārdod par 1,09 latiem, jo turpat rokas stiepiena attālumā atrodas Latgales sviests par 79 santīmiem. Vēl taupīgāks jutīsies tas, kurš Centrāltirgū pērk 200 g poļu sviesta par 75 santīmiem un vēl lētāk, ja pārrēķina vienādā svarā lielākus iepakojumus. Citiem vārdiem sakot, cenu celšanas jēga nav gūt lielākus ieņēmumus, jo pārdot šādu preci nav iespējams, bet gan piesaistīt cilvēkus citām precēm ar pievienoto vērtību – ar taupības izjūtu, kādu šīs preces izraisa pircējos uz dārgāko preču fona.

Pārtikas cenu stabilizācija vismaz dažos segmentos varētu būt sekas valdības politikai – nodokļu, nodevu, tarifu utt. celšanai. Lai cik tas dīvaini būtu, vienādi pareizi ir divi pilnīgi pretēji apgalvojumi: nodokļu celšana paaugstina cenas, jo ražotājiem jāsedz lielāki izdevumi, un nodokļu celšana pazemina cenas, jo pircējiem paliek mazāk naudas. No abām pretējām tendencēm pārsvaru brīžam gūst viena, bet brīžam – otra. Pašlaik valdība šķiet izkonkurējusi bodniekus un piespiedusi tos stabilizēt cenas. Pasākuma mērķis ir atskaitīties Eiropas Savienībai par inflācijas apkarošanu. ES prasa no Latvijas mērenu inflāciju un sola par to atalgot ar uzņemšanu eirozonā. Valda Dombrovska valdība cer šo mērķi sasniegt, aizvietojot iedzīvotāju izdevumu pieaugumā inflāciju ar nodokļiem, kuru pieaugumu ES neierobežo.

Avots: nra.lv /Arnis Kluinis