• Tweet

Latvija veiksmīgi izmanto Eiropas Savienības ideju glābt savienības un tās dalībvalstu finanses ar ogļskābās gāzes kvotu pārdošanu.

Pēdējos pāris gados Latvijas valsts ir ieguvusi aptuveni 200 miljonus eiro jeb 140 miljonus latu no tirgošanās ar gaisu «noteikta daudzuma vienībās» (NDV). Šādu iespēju Latvijai devusi ANO konvencija, kas pazīstama ar nosaukumu Kioto protokols pēc pilsētas Japānā, kur protokols tika parakstīts jau pagājušā gadsimta 90. gadu beigās, bet spēkā tas stājās jau šajā gadsimtā. Nosacījums tam bija, lai savācas pietiekami daudz valstu, kas apņemas samazināt ogļskābās gāzes daudzumu, kāds šo valstu teritorijās rodas, dedzinot fosilo kurināmo. Kurai valstij tas neizdodas, tai nākas pirkt tiesības uz izmešiem no valstīm, kurām tas izdevies. Tirdzniecības objekts NDV ir ogļskābās gāzes tonnas. Oficiāli tiek sludināts, ka valstis tiekot pie liekām un pārdodamām NDV, aizvietojot vai nu ogles ar dabasgāzi (izmešu daudzums viena un tā paša siltuma vai elektrības daudzuma iegūšanai samazinās reizes trīs), vai fosilo kurināmo ar atjaunojamiem energoresursiem, no kuriem radītie izmeši netiek ieskaitīti atmosfēru bojājošā gāzes daudzumā.

Vienu un to pašu tirgo divkārši

Kioto protokols regulēs NDV tirdzniecību līdz 2013. gadam, bet par šā procesa tālāko virzību pasaules mērogā valstis nav spējušas vienoties. Latvija ir paguvusi izgrābt no tirdzniecības sistēmas naudu, kuras plūsma drīzumā varbūt vispār izbeigsies. Tas nekas, jo ES ir paguvusi radīt pati savu ogļskābās gāzes tirdzniecības sistēmu. Sākotnēji tā tika pakārtota Kioto mērķu sasniegšanai, bet spētu darboties arī patstāvīgi, kamēr vien parādu krīze nesagraus (neliks būtiski pārveidot) ES. Tās pašas ogļskābās gāzes tonnas ES tirdzniecības sistēmā saucas par emisijas kvotām. Tirdzniecība šajā gadījumā notiek nevis valstu, bet uzņēmumu līmenī.

Pasaules un ES gaisa tirdzniecības sistēmas nepārklājas, jo ES valstis nedrīkst atbalstīt savus uzņēmumus, piešķirot tiem savas kvotas par brīvu vai par draudzīgām (sociāli atbildīgām, uzņēmējdarbību veicinošām) cenām. Abu tirdzniecības sistēmu nošķiršana ir stingri jāievēro, jo citādi rodas pavisam bezjēdzīgi strīdi par to, vai Latvija tiesības piesārņot atmosfēru šobrīd pērk vai pārdod.

Latviju ievilina slazdā kā peli

Kvotu tirdzniecības pirmsākumos kvotas pārdeva arī Latvijas uzņēmumi. Proti, EK piešķīra savām dalībvalstīm bezmaksas emisijas kvotas, kuras valstis tālāk piešķīra saviem uzņēmumiem. Uzņēmuma modernizācijas vai ražošanas samazināšanas gadījumos šiem uzņēmumiem parādās liekas kvotas, kuras pārdot. Gan Latvija, gan tās uzņēmumi tomēr ir labs piemērs, ka modernizācija ir tikai skaists aizsegs vai papildinājums manipulācijām ar statistikas datiem. Proti, NDV un kvotas Latvijā radās pamatā no tā, ka ražošana šeit sarukusi attiecībā pret pagājušā gadsimta 90. gadu sākumu. Gan Latvijas valsts, gan uzņēmumi tika pie gaisa naudas tikai tik ilgi, kamēr apritē bija vecie statistiskie dati par ražošanas un gaisa piesārņošanas apjomu brīdī, kad notika pāreja no Latvijas PSR uz Latvijas Republiku. Šīs pārejas sakritība ar piesārņojuma apjomu sarukumu nav Latvijas nopelns. ES savā kvotu tirdzniecības sistēmā bezmaksas kvotu aprēķinu izejas datus nomainīja itin veicīgi. Ak, kāpēc gan ES nekādi nespēj izdarīt to pašu attiecībā uz subsīdijām lauksaimniecībai, kur datu nomaiņa dotu Latvijai ieguvumus?! Starpvalstu gaisa tirdzniecība izrādījās tik smagnēja sistēma, ka gaisa nauda līdz Latvijai nonāca pavisam nesen.

ES kvotu tirdzniecība sākās ar 2005.–2007. gada periodu jeb periodiņu, kad Latvijas uzņēmumiem bija atļauts mazliet iedzīvoties no gaisa. «Piemēram, Latvenergo ienākumi no šādiem darījumiem mērāmi miljonos latu, teica vides ministrs Raimonds Vējonis (ZZS).» Šos ministra vārdus aģentūra LETA izplatījusi 2006. gada 28. decembrī. Ministrs nerunāja tāpat vien, bet centās izskaidrot un aizstāvēt lēmumu, ko valdība todien bija pieņēmusi atbilstoši ES diktātam par pāreju uz tagadējo, būtiski ilgāko periodu. «No vides aizsardzības viedokļa EK emisijas kvotu sadales plāns 2008.–2013. gadam, kas paredz Latvijas emisijas kvotu gadā noteikt 3,3 miljonus tonnu iepriekš plānoto 7,7 miljonu tonnu vietā, ir pamatots, norādīja ministrs.» Citiem vārdiem sakot, uzņēmumiem nācās pāriet no kvotu pārdošanas uz pirkšanu gandrīz vai pašiem no sevis ar dažu gadu nobīdi laikā.

Jo mazāk, jo labāk

Latvijas valdība tomēr uzdrošinājās apstrīdēt nākamo EK rīkojumu par tālāku bezmaksas kvotu apjoma samazināšanu. No vienas puses, valdība šo rīkojumu bija spiesta pildīt un kvotu sadales plānu pārstrādāt, bet, no otras puses, valdība devās tiesāties ar EK un šā gada 22. martā tiesas procesu uzvarēja ES Vispārējā tiesā. Lai gan EK spriedumu ignorē līdz šai baltai dienai un tā arī nav iegrāmatojusi kvotu palielinājumu Latvijas uzņēmumiem reģistrā, kas nodrošina, lai uzņēmumi tirgotu tikai tiem patiešām piešķirtās kvotas, Latvijas valdība augustā atkal pārstrādāja kvotu sadalījumu un pamatā atgriezās pie 2006. gada sadalījuma. Par kavēšanos ar papildu bezmaksas kvotu piešķiršanu Latvenergo neuztraucas, jo tagad piešķirtās kvotas vairs netiks dzēstas un tās varēs izmantot arī 2013. gadā, kad bezmaksas kvotu apjoms būtiski saruks.

2012. gadam iedalītā TEC1 un TEC1 izmešu summa ir 1,28 miljoni tonnu, bet 2013. gadam atvēlēti tikai 502,6 tūkstoši tonnu. Pārējās kvotas nāksies pirkt par aizvien augstāku cenu, jo tāds taču ir kvotu ieviešanas mērķis. Bezmaksas izmešu kvotu samazinājums 2013.–2020. gada periodā pašlaik ir pieteikts Ministru kabineta rīkojumā, kas vēl nav saskaņots ar EK, tāpēc skaitļi droši vien kļūs mazāki.

Jo dārgāk, jo labāk

Pašlaik noteikts, ka līdz 2020. gadam bezmaksas kvotu apjomam Latvenergo jāsarūk līdz 185,4 tūkstošiem tonnu. Nepilna desmitdaļa no tagadējā piesārņojuma apjoma vairs neko daudz neatšķirsies no nulles. Kvotu sarukums izskatās pēc prognozes, ka Latvijā jāturpinās iedzīvotāju skaita sarukumam un iekšzemes kopprodukta (IKP) svārstībām ap tagadējo līmeni. Tad varbūt Latvenergo 2020. gadā varēs iztikt ar, pieņemsim, miljons tonnām izmešu. Sarūkot jeb izzūdot bezmaksas kvotām, pirkto kvotu cenas neizbēgami celsies no tagadējiem 10–12 eiro par tonnu līdz 20–30 eiro pēc oficiālās prognozes. Tātad 2020. gadā Latvijā atlikušajiem iedzīvotājiem par elektrību un rīdziniekiem par siltumu nāksies kopumā piemaksāt 1 000 000 x 25 x 0,7 = 17,5 miljonus pašreizējās vērtības latu neatkarīgi no tā, kā tie būs transformējušies pēc nosaukuma un pirktspējas. No pārvaldes aparāta viedokļa spriežot, tas varbūt ir sīkums. Latvijas iedzīvotāji taču šobrīd spēj apmaksāt tādus elektrības un siltuma tarifus, kas deva Latvenergo 20 miljonu latu peļņu aizpērn un 40 miljonu peļņu pērn. Visu šo peļņu pievāca valsts, pretī dodot atļauju šā gada aprīlī būtiski paaugstināt elektroenerģijas tarifus, lai varētu iekasēt no Latvenergo vēl vairāk naudas. Uz šāda naudas raušanas fona liekus 17,5 miljonus latu nevienam nevajadzētu pamanīt.

Sistēmu pakārto spekulācijām

Izdevumu kāpums varētu izrādīties arī desmitiem reižu lielāks, jo gaisa tirdzniecība šķiet it kā speciāli pakārtota spekulācijām. Jau 2005. gadā tika palaista gaisa tirdzniecība īpašās biržās, kur gaisu uzpērk un tālāk, piemēram, Latvenergo pārdod Eiropas lielās bankas un finanšu fondi. Šobrīd kvotu cenas mērenā līmenī notur tas, ka gaisa piesārņotājiem pienākas arī bezmaksas kvotas, kuru īpatsvara samazināšana ļaus spekulantiem izsolēs uzpirkt kvotas kaut par 100 vai 200 eiro tonnā, lai tālāk pārdotu kvotas par

200 vai 500 eiro tonnā. Lietas būtība ir tāda, ka valstis taču nevarēs pārdot neierobežotu kvotu daudzumu, jo tad kvotu cena noslīdētu kaut līdz santīmam par tonnu. Ja, toties, maksas kvotu daudzums būs ierobežots, tad spekulanti atstās Latvenergo bez kvotām ziemas vidū. «Tā nevar notikt, jo tas nav paredzēts,» Neatkarīgajai apgalvoja Linda Leja ar atbilstošu amata nosaukumu – Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas Klimata politikas un tehnoloģiju departamenta Klimata politikas nodaļas vadītāja. No amata aizejošais ministrs Raimonds Vējonis izvairījās runāt par saviem panākumiem un Latvijas izredzēm gaisa tirgošanā.

Elektroenerģijas cenu cels drīzumā

Kvotu izmaksas deva solīdu attaisnojumu Latvenergo tarifu celšanai – aizejošās, bet tikpat labi arī atnākošās Valda Dombrovska valdības mērķim, kura sasniegšanai visi līdzekļi labi. Pasākuma lielais mērķis ir elektroenerģijas ietekme uz inflāciju, jo tā taču ir efektīvs veids, kā piepildīt valsts kasi ar naudu. Inflācija (protams, arī ražotāju cenu celšana) un devalvācija praktiski ir viens un tas pats.

Atbilstoši valdības gribai 22. martā uzvarētā tiesa par papildu bezmaksas kvotu saņemšanu nebija šķērslis

1. aprīlī ieviest tarifus, kuros ierēķināta kvotu pirkšana lielākajā apmērā, nekā tagad nepieciešams. Latvenergo skaidro, ka tiesas spriedums ir mainījis tikai iepērkamo kvotu daudzumu, bet nav atcēlis kvotu pirkšanu, kas izrietēja jau no valdības 2006. gada 28. decembra lēmuma. «Atkarībā no klimatiskajiem apstākļiem tad pietrūka 5–10% no nepieciešamā kvotu apjoma. Pēc sadales plāna grozījumiem 2008. gada 4. septembrī kvotu iztrūkums pieauga līdz 30%. Rīgas TEC2 modernizācija samazināja izmešu daudzumu par apmēram 15% uz saražotajām enerģijas vienībām koģenerācijas režīmā (kondensācijas režīmā apmēram par 50%), bet palika kvotu iztrūkums 10–15% apmērā,» ar uzņēmuma datiem dalījās Latvenergo komunikācijas direktors Andris Siksnis. Šie paši skaitļi dod priekšstatu par uzņēmuma papildienākumiem uz kvotu rēķina, kurus savāc Latvijas valdība.

Avots: nra.lv