• Tweet

Andris Ārgalis līdz ar Tautas partijas krahu un neveiksmīgo Par labu Latviju startu vēlēšanās ir aizgājis no politikas. Viņš bijis gan TB/LNNK biedrs, Rīgas mērs, Rīgas mēra vietnieks un Saeimas deputāts.

Šobrīd nodarbojas ar uzņēmējdarbību un kā maksātnespējīgās a/s Latvijas Krājbanka kreditors uzņēmies arī nepateicīgo tiesāšanās procesu ar tās likvidatoru. Kāds ir viņa skatījums uz politikas norisēm šobrīd – saruna ar Andri Ārgali.

– Ziņās novembrī bija lasāms, ka esat vērsies ar iesniegumu policijā par Krājbankas likvidatora darbībām, pārdodot Baltijas Aviācijas sistēmu ķīlu SIA Atlantijas biroji. Kāpēc esat vērsies ar šādu iesniegumu policijā?

– Man visa situācija ap Krājbankas slēgšanu šķita ļoti interesanta jau no paša sākuma, neskatoties uz to, ka neesmu finansists, un pat ne tāpēc, ka man tur bija noguldīti līdzekļi. Manuprāt, sabiedrība tika maldināta par vairākiem Krājbankas krīzes aspektiem – tai tika stāstīts, ka Krājbanka nav sistēmveidojoša banka, tika stāstīts, ka tai nav savu līdzekļu, bet izrādījās, ka tie tomēr ir … Arī bankas maksātnespējas pasludināšanas tiesa bija kā viena liela izrāde – es tur piedalījos kā interesents –, tur viena advokātu armija ļoti labi aizstāvēja Krājbankas administratoru un FKTK ( Finanšu un kapitāla tirgus komisija) un ņirdzīgi atspēlēja kreditorus, kuri pauda aizdomas, ka ieceltais Krājbankas administrators Jāņa Ozoliņa personā varētu būt negodīgs.

Un vēl, kas saistās ar Krājbanku, – ministru un valsts amatpersonu paziņojumi – pēc lietuviešu Snoras bankrota gan finanšu ministrs, gan premjers Valdis Dombrovskis paziņoja, ka mūsu Krājbanku tā problēma īsti neskar, jo tā esot pavisam cita banka. Vēlāk finanšu ministrs Andris Vilks Panorāmā stāstīja, ka katrs Krājbankas klients var izņemt no bankas kartes 50 latu dienā. Tas nozīmēja, ka bankas norēķinu kartes nav apturētas un ar tām var darboties, un to cilvēki arī darīja. To tak teica nevis kāds Ārgalis vai Sidorovs, bet ministrs! Bet izrādījās, ka 50 latu dienā ir jau ne no bankas līdzekļiem, bet no kompensāciju fonda un bankas klientiem – ieskaitot Raimondu Paulu – nauda jāatmaksā. Arī man atnāca tāda prasība atmaksāt naudu. Es biju izņēmis 150 latu. Pauls, lai izbeigtu ņirgāšanos, naudu – 100 latu – atmaksāja. Es gan to neizdarīju – likvidatoram pateicu, ka darīšu to tikai caur tiesu. Tagad ir pagājis pusgads, mani par tiem 150 latiem tiesā neviens nav iesūdzējis, un es domāju, ka arī nesūdzēs. Bet kopumā to dažu dienu laikā cilvēki ar savām kartēm no bankas izņēma piecus sešus miljonus latu un daudzi šo, kā izrādās, nepareizi izmaksāto naudu arī atdod atpakaļ. Bet likvidatoram no tās pēc likuma pienākas 20%! Skat, nauda kā no gaisa – bez lielas piepūles.

Pēc manas prasības šie jautājumi (par maksātnespējīgās bankas administratora darbībām) 1. februārī tiks skatīti arī Rīgas apgabaltiesā. Es domāju, ka kopumā valsts, kas izmaksājusi kopumā ap 300 miljoniem latu kompensācijās, likvidatora darbību rezultātā cietīs milzīgus zaudējumus. Turklāt mani pārsteidz, ka par banku uzraudzību atbildīgā FKTK norobežojas no atbildības Krājbankas likvidācijas lietā.

– Jūs teicāt, ka tiesā bija diezgan ņirdzīga attieksme pret Krājbankas kreditoru iebildumiem pret likvidatoru. Vai jūs nebiedē, ka tas pats būs arī šoreiz jūsu prasībā apgabaltiesā – ja jūs runāsiet par Baltijas Aviācijas sistēmu ķīlu, visi teiks, ka jūs Bertoltam Flikam ar Andri Šķēli izpalīdzat…

– Neesmu ar viņiem konsultējies par šo tēmu. Manī ir radusies sportiska interese. Naudas sistēma Latvijā vienmēr ir bijusi nosacīts spēles objekts Latvijā, un šīm spēlēm sekoju jau vairāk nekā 20 gadu, kopš mistiski gaisā izkūpējušajiem padomju rubļu vagoniem.

Latvijā notiek interesantas lietas šajā jomā. Es domāju, ka nekļūdīšos, ka tas ir unikāls gadījums pasaulē, piemēram, kas notika ar bijušo banku uzraugu, Latvijas Bankas virzīto FKTK vadītāju Uldi Cērpu – viņš kļūst par augstu finanšu klerku kaimiņvalstī Zviedrijā, kuras bankas izvērš milzu aktivitātes Latvijā. Tas tiešām ir zīmīgi. Atcerieties, cik aktīvi zviedru bankas šeit piedāvāja cilvēkiem kredītus – man, piemēram, bija iekrāta laba nauda SEB bankā – tā man zvanīja katru dienu, teica, ka es varot līdz miljonam latu ņemt, sākt biznesu. Es to nedarīju, jo man nebija nekādas intereses. Bet kas bija ar tiem, kam nebija nekā cita kā no mātes mantotais dzīvoklis, ko ieķīlāt?! Viņiem tika solīts pret dzīvokļa ķīlu braucieni uz Turciju un iespēja dzert poļu limonādi un… tur tak no laimes beigts varēja palikt.

Saliekot to visu kopā – tā ir vistrakākā kaitniecība, psiholoģiski sagraujot sabiedrību, kura nav gatava tā dzīvot, kuras cilvēki nerēķinājās ar to, ka nauda būs jāatdod. Tas ir izraisījis sašķeltas ģimenes, kur ģimenes galva ir Īrijā, šeitpamesti bērni un sieva kuļas, kā vien var. Tās ir briesmas, ko tagad daži dēvē par veiksmes stāstu. Manā uztverē tas ir stāsts ar milzu asarām.

– Veiksmes stāstam taču būs turpinājums – eiro ieviešana.

– Jā, te daudz par eiro ieviešanu runā. Bet mums ir mīļš lats. Maniem vecvecākiem tas būtu nacionālās pašapziņas simbols. Bet latu izcūkoja jau no pirmās dienas. Kam varam pasaulē iestāstīt, ka lats ir divreiz vērtīgāks par dolāru? Kāpēc tā vērtība tāda tika noteikta? Nav argumentu. Ar «vērtīgo un stabilo latu» attīstījām tikai tirdzniecību un naudas maiņas sfēru. Ar šo ražošanu nolikvidēja, tūrisms arī neattīstās.

Par latu mēs varam raudāt pagātnes formā. Eiro ieviešana jau ir notikusi. Nav ko tērēt divus miljonus latu eiro ieviešanas kampaņai. Šo naudu nevajag tērēt, iestāstot nabaga tautai, ka eiro ir ļoti labs, bet novest tautu pie apziņas, ka ar lata piesaisti eiro šis stabilais lats ir izdarījis tādu kaitējumu, kura dēļ mēs Latvijā esam zaudējuši vairāk iedzīvotāju, nekā Otrajā pasaules karā. Atvadas no lata ir iznākušas dziļi simboliskas ar pēdējo Latvijas Bankas izkalto lata monētu – kapu zvaniem. Tas ir kapu zvans uz atvadām, tam, kā esam noņirgājušies par nacionālo valūtu.

– Raimonds Pauls zaudēja Krājbankā miljonu eiro. Šoreiz tas nav stāsts no sērijas «bagātie arī raud», jo Paula personības un devuma nozīme Latvijas kultūrā nav pārvērtējama. Vai valstij, vai Krājbankas īpašniekiem šajā gadījumā vajadzēja izdarīt kādu reveransu dižajam komponistam?

– Paulu pazīstu jau pusgadsimtu, un mani arī dziļi aizvainoja ķengāšanās par viņu pēc Krājbankas kraha. Taču vēl vairāk Paulu, mani un vēl citus Krājbankas klientus aizvainoja finanšu ministra Vilka teiktais, ka katram pašam vajadzēja domāt, kur naudu glabāt – izmētāt naudu pa visām bankām un sekot līdzi banku darbībai. Lielāks cinisms vairs nevar būt – paši nolemj likvidēt banku un vēl pasaka – tu nesekoji lietām.

Man arī šķiet, ka Paula gadījumā šo jautājumu par kompensāciju vajadzēja skatīties savādāk. Īpaši ņemot vērā, ka Krājbankas lietā bija tāds klusuma brīdis, kurā vieniem nebija, bet citiem bija, un tas viss iestiepās 89 miljonu latu apmērā. Par to it kā Jānis Brazovskis vienpersoniski lēmis (bijušais FKTK vadītāja vietnieks). Informācijas ir maz, bet no pieejamās darījumi izskatās ļoti netīri – nauda ofšoriem aizskaitīta un tā. Dažiem cilvēkiem tika nākts pretī. Diemžēl tas nebija Raimonds Pauls.

– Jūs pārmetāt cinismu valdošās koalīcijas pārstāvjiem. Savulaik līdzīgi cinisms attieksmē pret tautu tika pārmests Tautas partijai. Saredzat atšķirību?

– Es Tautas partijā iestājos 2002. gadā, kad partijai jau bija četru gadu stāžs. Taču tad TP nebija raksturīgs cinisms. Tas pieauga 2006. gadā, kad jaunākajiem partijas dibinātājiem parādījās visatļautības, visgudro cilvēku mānija. Es dzīvē esmu daudz strādājis un zinu darba vērtību. Tāpēc izteicos Saeimas kolēģiem toreiz, ka nav labi no rītiem apsargu un apkopēju nepasveicināt. Bet mums jau tad bija tādi zēni, kuri to vairs nedarīja. Kad Kalvīša valdība otrreiz tika izveidota no šiem uzpūtīgajiem zēniem un tādiem, kuri principā nederēja tajos amatos, tas izraisīja augstprātības kalngalus un nolēma Tautas partiju bojāejai.

Šobrīd šī koalīcija atšķiras – tā arī ir ciniska, bet darbojas pilnīgi citādi. Tā ir aizstūmusi sev priekšā tiesiskuma un godīguma vairogu un ar to notur kritikas distanci. Tas nekas, ka aiz tiesiskuma un godīguma vairoga šeptējas krietni cūcīgāk nekā jebkad agrāk. Toties vairogs priekšā ir un vainīgos vienmēr var atrast. Tagad tie ir oligarhi, gan vēlāk ko citu izdomās. Sak, mēs tikai tie godīgie, pārējie visi negodīgie shēmotāji. Ņēmās te briesmīgi, ka Lembergam pieaugušie dēls un meita neesot ģimenes locekļi. To es vēl varu saprast – viņiem taču pašiem savas ģimenes ir. Bet kā ar Valdi Dombrovski – viņam tak pat sieva, šķiet, nav ģimenes loceklis, viņš pilnībā norobežojas no viņas biznesa lietām, darba un kredītiem.

Kopumā varu teikt par valdošajiem spēkiem tā – varbūt es kļūdos, bet, šķiet, viņu gals būs vēl sāpīgāks, nekā tas bija TP.

– Latvijā jau valdības ārēju, tautas protestu rezultātā parasti nekrīt.

– Protesta pūslim ir liels caurums – no turienes visi protestētāji plūst Eiropas virzienā: kam nepatīk, tas brauc prom.

Pēdējo divu gadu laikā esmu daudz braukājis pa Latvijas laukiem. Stāvoklis laukos ir vienkārši graujošs, teju katram cilvēkam laukos ir asaras acīs, kad viņam jāklausās par Latvijas «veiksmes stāstu». Cilvēki laukos vēl eksistē tāpēc, ka kāds no vecvecākiem ģimenē saņem pensiju un kāds no ģimenes strādā Īrijā vai Anglijā. Tomēr nekas jau nemainīsies, jo nav īstas opozīcijas. Esošā opozīcija tiek aplīmēta ar visādiem stereotipiem un padodas pozīcijas demagoģiskajam spiedienam. Līdzīgi kā es savulaik, būdams TP deputāts Saeimā, padevos spiedienam un toreizējās ārlietu ministres Kalnietes, Valsts prezidentes, premjera Repšes informācijai, ka Latvijai jāatbalsta karš Irākā. Visa informācija izrādījās blefs, bet es tam pakļāvos. Tagad dziļi nožēloju, un atvainojos tautai par šo balsojumu.

Šobrīd arī novājināti masu mediji – gan manipulējot ar vienota sabiedriskā medija izveidi, gan demonizējot šķietamu mediju īpašnieku tēlus privāajiem medijiem. Tas viss noved pie tā, ka cilvēki tiek turēti neziņā. Tiek radīts tēls, ka latvieši ir kašķīgi un kur divi latvieši, tur trīs partijas, bet tas tā nav. Viss ir atkarīgs no godaprāta. Es domāju, ja desmit godprātīgu tautiešu nonāktu pie varas (lai gan šobrīd tādas iespējas nav), tad viss ir paveicams.

– Jūs teicāt – opozīcija bezzobaina. Bet Rīgā tai ir iespēja sevi parādīt. Kā vērtējat Saskaņas centra darbību Rīgas vadībā?

– Saskaņas centra cilvēki Rīgas vadībā ir jau otro reizi. Pirmo reizi viņi bija pie varas no 2001. līdz 2005. gadam. Koalīcija, kas ir pie varas šobrīd, ir gandrīz tāda pati kā tobrīd, atšķirība ir tikai tajā, ka nav Aivara Kreitusa, bet ir Nils Ušakovs. Rīdziniekiem jāizšķiras – vai viņi varēs turpināt strādāt. Man pat būtu interesanti paskatīties, kas notiktu, ja viņi turpinās. Jo toreizējais mērs Aivars Aksenoks, kas bija uzreiz pēc pirmās SC priekšteču darbošanās, saņēma graujošu mantojumu: Dienvidu tiltu, Stockmann, Triangula bastionu. Aksenoks bija pārāk vājš mērs, lai, nonākot pie varas, apstādinātu iepriekšējās domes plānus ar Dienvidu tilta būvniecību – to krupi varēja norīt ar trīs četru miljonu latu zaudējumiem. Es biju kategoriski pret Dienvidu tilta būvniecību. Tam bija jābūt kā trešajam objektam Daugavas šķērsojumā – pēc Ziemeļu šķērsojuma, otrais – Zemgales pārvads blakus Dzelzceļa tiltam. Tā ka, kad tagad Ušakovs saka – mums bija graujošs mantojums no iepriekšējās domes, es domāju – nu, nē, tas tak pašu un sponsoru izauklēts projekts, to tak jāturpina bez stīvēšanās.

Tomēr ir daudz labu lietu, ko SC tagad Rīgā dara. Bezmaksas braukšana, skaistas fasādes skolām un bērnudārziem. Man gan kā cilvēkam, kas tagad kaut ko būvē un no tās lietas saprot, jāteic, ka tik dārgas krāsas, ar kādām tagad bērnudārzu fasādes krāso… tās ir ļoti labas krāsas. Būtu labi, ja viņi atjaunotu arī sporta zāļu celtniecības programmu, kas aizsākās laikā, kad es biju Rīgas mērs, un vēlāk arī apstājās. Jaunatnei tiešām nav, kur trenēties un nodarboties ar sportu.

– Labējās konservatīvās partijas izskatās apjukušas SC sociālā populisma priekšā. Ir dzirdēts Vienotības Rīgas mēra kandidātes Sarmītes Ēlertes izteikums «atdosim Rīgu Latvijai» un Rīgu kā Ziemeļu metropoli, bet saimnieciskā ziņā – klusums. Kādam vajadzētu būt labējo piedāvājumam?

– Tā kā man ir dziļi antipātisks uzstādījums pret zviedru bankām Latvijā, man skandināvus ņemt par paraugu un Rīgu veidot kā Ziemeļeiropas metropoli šķiet atbaidoši. Es arī neticu, ka Ēlertes kundze varētu piedāvāt kādu saimniecisko programmu. Saimniecisku cilvēku Rīgas vadībai labējiem būs atrast ļoti grūti – pirmkārt, tie apkārt nemētājas. Otrkārt – Latvijā teju visi atpazīstami, samnieciski cilvēki ir publiski aplieti ar dubļiem, nospārdīti, norieti. Līdz ar to – ja kādu arī atradīs, tad tam uzreiz izvilks pagātnes «asti» gaismā.

Treškārt – labējiem nav, ko piedāvāt. Jo, kurš gan varētu pateikt – klapējam ciet bezmaksas sabiedrisko transportu?! Ir, protams, viena iespēja – piemēram, runāt ar pensionāriem – ļaut izvēlēties – sabiedriskais transports bez maksas divreiz nedēļā, bet toties jūsu mazbērniem būs sporta zāles un vēl citi labumi. Jo šobrīd Rīgas sabiedriskajam transportam tieši tiek doti 70 miljoni no pilsētas budžeta, bet netieši vēl 20 miljonu. Tātad aptuveni 90 miljonu, kas ir teju ceturtdaļa no pilsētas gada budžeta. Ja kaut daļu no šīs naudas varētu atlikt, piemēram, sporta zāļu celtniecībai, viena varētu maksāt vienu miljonu latu. Tad gada laikā būtu astoņas zāles uzceltas. Varbūt sabiedrību var uzrunāt šādi. Citādi – labējiem nav īstu izredžu.

– Kā jūs kā ilggadējs pašvaldību darbinieks vērtējat vides un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža iniciatīvas? Arī par pašvaldību referendumiem un deputātu skaita samazināšanu pašvaldībās?

– Manuprāt, vislabāk būtu, ja Sprūdžs vismaz uz kādu laiku aizietu no sava amata un dotos uz kādu no pašvaldībām pamācīties šīs institūcijas darbu. Būtu labi, ja kāda no nopietnām pašvaldībām – Liepājas, Ventspils – viņu ņemtu par mācekli.

– Sprūdžs par Aivara Lemberga mācekli?

– Es kā pusarodskolu, pusbērnunama audzēknis esmu vienmēr bijis pateicīgs, ka man kāds kaut ko iemācījis. Tas palīdz izvairīties no augstprātības. Sprūdžs sabiedrības acīs tikai iegūtu, ja sniegtu paziņojumu: mīļie, es tomēr ministra amatam esmu par švaku. Es došos uz Ventspili, apgūšu komunālos jautājumus vai citus un tad varbūt pēc dažiem gadiem mēģināšu kļūt par ministru vēlreiz.

Pilnu intervijas tekstu lasiet šodienas “Neatkarīgajā”

Avots: nra.lv /Anita Daukšte