• Tweet

NRA.lv saruna ar Ventspils domes priekšsēdētāju Aivaru Lembergu par gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām; par oponentu izteiktajiem pārmetumiem; par tā dēvēto aizsēdēšanos; par pāreju no mono (uz ostu) orientētas ekonomikas uz daudzvirzienu ekonomiku; par iecerētajiem plāniem nākamajos četros gados, kā arī par politisko situāciju valstī kopumā, gatavojoties 2018. gada Saeimas vēlēšanām.

– Nupat biju Ventspilī, un jāatzīst, ka pilsēta vizuāli izskatās ļoti labi. Tā ir priekšzīmīgi sakopta, un to atzīst pat jūsu oponenti. Tajā pašā laikā pie varas esat jau gandrīz trīsdesmit gadu un daļā vēlētāju var veidoties tā sauktais politiskais nogurums, kad, neraugoties uz vadītāja darbību, gribas vienkārši kaut ko jaunu. Ko varat likt pretī šim argumentam?

– Šī psiholoģiskā sajūta ir gana saprotama. Cilvēks arī savā dzīvoklī, ja neko daudz nevar pamainīt, tad pamaina mēbeles, un viņam ir sajūta, ka ir ticis pie jauna dzīvokļa, lai gan nekas būtiski mainījies nav. Šī sajūta gan neattiecas uz visiem. Tie, kuriem tagad ir piecdesmit, tie atceras astoņdesmito gadu beigu Ventspili. Viņi redz šodienas Ventspili, viņi redz pārmaiņas, un tur pat nav ko runāt – viņiem viss ir skaidrs. Bet katru gadu pilsoņu kopumu papildina kārtējais gadagājums. Kāda bija Ventspils 1988. gadā, kad sāku strādāt, viņi nezina, un viņus tas neinteresē. Viņiem atskaites punkts nav ne 1988. gads un pat ne 2000. gads. Viņiem atskaites punkts ir 2010. vai jaunākiem pat 2013. gads. Kas bijis pirms tam, viņus neuztrauc. Tu vari teikt, ka Ventspils Augstskolu dibinājām… Kā? Vai tad augstskola kādreiz nebija? Labi, tehnikums nebija, tas tā kā jaunāks notikums. Mana pieeja ir tāda – pārmaiņu kvantitātei un kvalitātei ir jābūt nemitīgai un nepārtrauktai. Nekāda lauru izstādīšana no pagātnes neko nenozīmē. Tā ir vēsture, un lai ar to nodarbojas vēstures interesenti. Ko es varu likt pretī? Pavisam vienkārši. Pēdējo četru ar pusi gadu laikā Ventspilī ir investēti 280 miljoni eiro. No tiem apmēram 160 miljonu ES struktūrfondu naudas. Šīs investīcijas ir pārtapušas no naudas uz materializētu progresu. Arī intelektuālu progresu tajā ziņā, ka tas saistās ar cilvēku garīgo izaugsmi. Tā ir izglītība, kultūra un tamlīdzīgi humanitāri virzieni. Vienlaikus tā ir arī ražošana, tas ir sports utt. Turklāt tas ir darīts vienlaikus visās nozarēs, jo es neatzīstu prioritātes. Tas skaitlis ir prātam neaptverams, bet, ja teikšu pa nozarēm, izdarīts ir tas, tas, tas un tas, tad tas pārvēršas saprotamās lietās. Kaut vai tehnikums – 16 miljonu eiro. Radītais produkts – no padomju stila profenes ir izveidots moderns tehnikums. Divu gadu laikā. Taču jāsaprot, ka tiem, kas šogad beidz 9. klasi, viņiem tehnikums ir pastāvējis vienmēr. Jūs teiksiet, tā ir pagātne! Kam interesē pagātne? Pagātne interesē tik, cik to var baudīt, lietot šodien. Ja nekāds zilonis trauku veikalā neienāks, tad tuvākajos četros gados investīciju portfelis būs 200 miljonu, no tiem 160 miljonu ES struktūrfondu nauda plus valsts budžeta nauda, privātie līdzfinansējumi un, protams, pašvaldības nauda. Ja jūs interesē kāda nozare, tad varu pateikt, kas tajā nozarē tiks izdarīts un par kādu summu, līdz pēdējam sīkumam.

– Jūs sakāt, ka cilvēki atceras, kāda Ventspils bija astoņdesmitajos gados, un redz, kāda tā ir tagad. Taču jūsu oponenti saka, ka tolaik Ventspils bija PSRS vadošā naftas produktu osta, bet tagad pārkrauto kravu apjomi ejot uz leju.

– Te jāatsijā meli no patiesības. Tas, ka Ventspils astoņdesmito gadu beigās bija viena no PSRS vadošajām naftas un naftas produktu pārkraušanas ostām, ir vispārzināms fakts. Rekords bija 34 miljoni tonnu gadā. Tālāk seko meli. Tajā ziņā, ka es par to atbildu. Tik lieli pārkraušanas apjomi nebija ne mans, ne manu priekšgājēju nopelns. Tā arī nebija mana atbildība, ka 2003. gadā Krievija nodeva ekspluatācijā jaunu naftasvadu uz jaunu ostas termināli Primorskā. Tas notika saskaņā ar vēl 1993. gadā pieņemto lēmumu, kas paredzēja novērst Krievijas naftas eksporta atkarību no trešajām valstīm, kāda ir Latvija kā suverēna valsts. Tagad ir uzbūvēts vēl viens naftasvads uz Somu jūras līci Krievijā un ir pieņemts lēmums naftas produktu eksportu caur trešajām valstīm slēgt. Tas nozīmē mīnus 34 miljoni tonnu. Ja no 34 miljoniem atņemam 34 miljonus, pāri paliek nulle. Taču mums kravu apjoms tomēr ir 20 miljonu tonnu. Vēl jāpiebilst, ka Ventspils pašvaldībai neviens terminālis ostā nav piederējis ne padomju laikā, ne tagad. Ar komercdarbību mēs ne tikai nenodarbojamies, bet mums ar to ir aizliegts nodarboties. Mēs, pēc mana priekšlikuma, jau 2000. gadā pieņēmām lēmumu, ka nevaram rēķināties ilglaicīgā, tas ir, divdesmit, trīsdesmit gadu perspektīvā, ka masu kravas ies tranzītā caur Latviju, tajā skaitā caur Ventspili, jo Krievija agrāk vai vēlāk masu kravas pārorientēs uz savām ostām. Tagad Krievijā ir pieņemts lēmums, ka līdz 2020. gadam jāpanāk, ka caur Baltijas valstīm tiek pārkrauts ne vairāk kā 5% no Krievijas importa un eksporta apjomiem. Tāpēc mēs jau 2000. gadā pieņēmām lēmumu restrukturizēt Ventspils tautsaimniecību, pārejot no mono (uz ostu) orientētas ekonomikas uz daudzvirzienu ekonomiku, kurā aizvien lielāku lomu sāk spēlēt apstrādes rūpniecība, tūrisms, un četrus gadus atpakaļ tika pieņemts lēmums par informāciju un komunikāciju tehnoloģiju virziena attīstību. Strādājošo skaits ir samazinājies termināļos, taču šo samazinājumu pilnībā nokompensē darbinieku skaita pieaugums apstrādājošajā rūpniecībā, plus tam klāt nāk pieaugums citās nozarēs.

– Tas, ka Ventspilī tiek atbalstīta rūpniecība, ir labi, taču jūsu nelabvēļi stāsta, ka atbalstīti tiekot tikai «draugi», kamēr citiem durvis tiek turētas ciet. Kā piemērs tiek minēta makaronu fabrika, kura tika uzcelta Dobelē, nevis Ventspilī.

– Pašvaldības un brīvostas atbalsts izpaužas kā infrastruktūra un daļai arī rūpnieciskā ēka. Iekārtas un tehnoloģijas mēs nepērkam. Nevienu no uzņēmējiem, kuri ir investējuši savās ražotnēs Ventspilī, pirms tam nepazinu. Tā ka tur nav neviena mana «drauga», sauciet, kuru uzņēmumu gribat. Kas attiecas uz miltu un miltu izstrādājumu fabrikas izveidi, tad tā bija paredzēta ostas teritorijā, eksporta rajonā. Atbilstoši plānojumam ostas teritorijā pie ūdens nedrīkst būt ražotne, kurai nav obligātas nepieciešamības būt pie ūdens, jo šādā gadījumā šo teritoriju vairs nevar izmantot kravu operācijām, un tādējādi sašaurinās piestātņu garums. Otrkārt, lai ražotu miltus, rodas liels troksnis, un turpat netālu ir dzīvojamā zona, kas uzliek zināmus ierobežojumus. Viņiem tika ierādītas trīs vai četras vietas ar gatavu infrastruktūru industriālajā zonā, taču viņi no tām atteicās. Vai tie ir tie paši investori, kas ražo Dobelē, nepateikšu.

– Esot Ventspilī, nācās konstatēt, ka ar betona bruģīti noklātas ir ne tikai pilsētas centrālās ielas, bet arī gandrīz visas nomales ielas. Patiesībā nevienu nebruģētu ielu nemanīju, lai arī iznāca pa ļoti daudzām ielām braukt. Taču klīst runas, ka šī intensīvā bruģēšana notiek tāpēc, ka jūs esot saistīts ar šo bruģīša ražotni.

– Pirmkārt, asfaltbetons ir dārgāks nekā betona bruģis. Tagad naftas cena ir zemāka un atšķirība nav tik liela, bet tad, kad bija vecā cena, asfaltbetons bija dārgāks par 30%. Otrkārt, asfaltbetona seguma kalpošanas laiks atkarībā no slodzes ir 10-15 gadu. Tad tas ir jāmaina. Mums senākais bruģējums ir jau vecāks par 20 gadiem un tas nav jāmaina. Tātad kalpošanas laiks ir vismaz divas reizes ilgāks. Pilsētā regulāri notiek kaut kādi apakšzemes komunikāciju remontdarbi, jo kaut kas saplīst. Šādos gadījumos segums jāuzlauž, pēc tam jāliek ielāps, bet ielāps vienmēr paliek ielāps. Betona bruģi var izņemt un pēc tam tikpat kārtīgi uzlikt atpakaļ. Un visbeidzot un galvenais. No kurienes tas bruģis? Mēs pasūtām ielu segumu, bet no ražotāja to bruģi iepērk būvnieks, un tas tikpat labi var būt iepirkts Lietuvā vai Igaunijā, kur šādas ražotnes arī ir. Iepirkumā norādīt, no kurienes jāpērk bruģis, nemaz nedrīkst. Mēs pat nezinām, no kurienes tas bruģis nāk. Galvenais, ka tam jāatbilst noteiktiem tehniskiem parametriem.

– Pret jums regulāri tiek uzsākti kriminālprocesi, kurus jūs saucat par politiski motivētiem. Vai jums kādreiz ir dots mājiens – «aizvācies no politikas, nejaucies pa kājām, un tad liksim tevi mierā»?

– Tā tieši nav bijis, bet man bija skaidrs piedāvājums, ka, ja es uzrādīšu Latvijas vadošos politiķus, ka viņi ir mani stipendiāti, tad mana dzīve ritēs citā gultnē. Teiksim tā.

– Kas deva šos mājienus?

– Tie, kas tādus var piedāvāt. Tā ir prokuratūra. Šogad, pēc pāris nedēļām, apritēs desmit gadu, kopš svinīgi, ar lielu pompu no Saeimas tribīnes Valsts prezidente paziņoja par Lemberga stipendiātiem un Dāmokla zobenu virs Latvijas politiskās elites galvām. Bija daudzi, kas berzēja rokas, cerot, ka atbrīvosies liels skaits vietu parlamentā. Pagājuši ir desmit gadi. Mīts – kā bija mīts, tā arī par mītu ir palicis. Tas izrādījās politisks burbulis. Ja runājam par krimināllietām, tad pēc kriminālprocesu skaita esmu Ginesa rekordists. Visas krimināllietas, izņemot vienu, esmu vinnējis. Neesmu vinnējis to, kas tagad ir tiesā. Kopā 15 lietu, no kurām trīs esmu vinnējis tiesā, bet pārējās ir vienkārši izčākstējušas, kā, piemēram, «oligarhu lieta».

– Šobrīd redzam, ka Ventspilī domes krēslu tīkotāji nežēlo solījumus, lai tikai iemantotu pilsētnieku labvēlību. Ko solāt jūs?

– Es nekad nesolīšu to, ko nevar izdarīt. Mēs parēķinājām, ka, ja visus tos solījumus, kas tiek priekšvēlēšanu karstumā dāsni izteikti, izpilda, tad šo «dāvinājumu» nodrošināšanai aiziet visa pašvaldības nodokļos nopelnītā nauda. Viss apstājas, jo visa nauda aiziet «dāvanās». Man jau nav citu variantu. Mums ir skaidri uzrakstīta Ventspils attīstības stratēģija ar katrai nozarei vēl dziļāk izstrādātiem attīstības plāniem, kuriem ir piesaistīti resursi. Mēs turpinām piesaistīt finanšu un cilvēku resursus, lai šos plānus realizētu. Viss stāsts. Skaidrs stratēģiskais plāns. Katru gadu rūpīgi analizējam tā izpildi un ieviešam kādas korekcijas, jo dzīve jau mainās. Bet es zinu, ka to, ko es saku, to mēs, ventspilnieki, ne Lembergs, kopā varam izpildīt.

– Kādi ir galvenie projekti, kuri ieplānoti nākamajos četros gados?

– Valsts Ventspils mūzikas vidusskola. Tā būs vienota ēka, kuru izmantos gan kā mūzikas skolu, gan koncertzāli. Tur būs arī mazā zāle ar 200 vietām un uz āru vērsts amfiteātris. 70% ēkas paredzēta skolai, 30% koncertzālei. Tā arī šā projekta izdevumi tiks finansēti. Nākamais ļoti nopietnais projekts būs auto pievadceļu rekonstrukcija un izbūve ostai un industriālajai zonai. Kopējā summa ap 30 miljonu eiro. Tad inovāciju centrs ar interaktīvo dabaszinātņu izglītojošo sadaļu, kur būs 90 dažādu aktivitāšu. Ideju esam «nozaguši» no Japānas un citām attīstītākajām valstīm. Tas būs kaut kas līdzīgs Tartu AHHAA centram, tikai vēl lielāks un iespaidīgāks. Otra šā projekta sadaļa būs IT izstrādņu centrs. Nākamais lielais projekts ir slimnīca, tad 50 metru astoņu celiņu peldbaseins ar rehabilitācijas centru, desmit miljonu eiro paredzēti izglītības iestāžu renovācijai un digitalizācijai.

– Lai arī mums priekšā ir pašvaldību vēlēšanas, tālredzīgākie politiķi jau domā par nākamā gada Saeimas vēlēšanām. Pieredzējusī politiķe Sandra Kalniete intervijā NRA izteicās, ka pēc 2018. gada vēlēšanām saglabāsies esošā politiskā konfigurācija, kur galveno lomu spēlēs ZZS. Kāds ir jūsu redzējums?

– Pirmkārt, par Vienotību, kas saturiski ir pilnīgs pretstats nosaukumam. Nav šaubu, ka Vienotības Jaunā laika spārns (Āboltiņa, Zaķis, līdz ar viņiem Kampars un citi) savu politisko darbību beigs. Līdz ar to, pat ja Vienotība neizjūk, saglabā savu nosaukumu, uz vēlēšanām ies jau cita Vienotība. Protams, ja viņi neturpina likt Āboltiņu par pirmo numuru Kurzemē. Es gan nedomāju, ka tā būs. Tur būs cita vadība un cita Vienotība. Cits variants iespējams, ja Āboltiņa saglabās savas pozīcijas pēc partijas kongresa jūnijā. Tādā gadījumā sorosistu grupa, sauksim viņus tā, aizies prom un nodibinās savu partiju. Tālāk. Ļoti nopietni pārbaudījumi ir gaidāmi ZZS. Es sīkāk neizteikšos, bet tur neviens nevar, nedrīkst kaut kādā veidā iedomāties, ka pozīcija ir garantēta. Tas absolūti tā nav, lai kā arī attīstītos notikumi Vienotībā vai kaut kur citur.

– Vai līdz 2018. gada vēlēšanām izveidosies jauns politiskais spēks?

– Domāju, ka izveidosies. Tam jāizveidojas līdz šā gada septembrim, un tas būs kārtējais sorosistu produkts, un viņiem ir milzu priekšrocības iepretim jebkurai citai partijai. Šobrīd Āboltiņas dēļ viņiem ir izdevies nosist Vienotību. Viņu priekšrocības saistās ar to, ka viņi 90% kontrolē Latvijas Radio saturu, ļoti spēcīgi kontrolē TV3 saturu, jo tur ir Sarmītes Ēlertes audzēkne un de facto partijas biedre Anita Brauna, kā arī kontrolē vienu lielu daļu satura sabiedriskajā televīzijā. Viņi to dara, netērējot nevienu santīmu, turklāt viņi ir panākuši, ka televīzijā nedrīkst reklamēties mēnesi pirms vēlēšanām. Kāpēc viņi to ir panākuši? Ja tu kontrolē saturu, tad kāpēc reklamēties un ļaut to darīt citiem? Jūsu politiskais pretinieks, lai izteiktu savu viedokli, šīs tiesības pat nevar nopirkt.

– Šis politiskais spēks, par kuru runājat, jebkurā gadījumā nevar paņemt visus tos, kuri šobrīd ir vīlušies un saka, ka viņiem nav, par ko balsot. Vai ir iespējams, ka radīsies kaut kāds pavisam jauns spēks ar jaunām, agrāk politikā neredzētām sejām?

– Nedomāju. Nav spilgtu personību, kuri to visu varētu pacelt un pavilkt. Jāskatās, kā audzēs muskuļus mazās partijas.

– Kādas potences ir Mārtiņam Bondaram?

– Bondars ārkārtīgi mērķtiecīgi un profesionāli strādā pie sava politiskā tēla. Viņš izmanto jebkuru iespēju sevi parādīt. Viņa vājā puse ir tā, ka viņš nevar uzrādīt līdzšinējās darbības rezultātu. Tādu viņam nav. Parādīt viņš var tikai ar runām, bet arī tas ir svarīgi, jo cilvēks jau ar ausīm un acīm bieži vērtē. Tur zināma vilkme ir. Vēl var parādīties, piemēram, Levits. Varbūt viņu var labi pārdot? Kā seju. Vēl ir eiroparlamenta deputāti, kuri varētu upurēties un atnākt. Teorētiski tāda lieta pastāv. Zīle, Pabriks.