• Tweet

“Zaļais režīms”, “Sarkanais režīms”, liegums nevakcinētajiem Saeimas deputātiem piedalīties Saeimas sēdēs pat attālināti, neskaidrība par vakcīnu, kas it kā skaitās brīvprātīga, bet patiesībā ir obligāta, – Covid-19 termini un ierobežojumi šo mēnešu laikā ir mainījušies neskaitāmas reizes, bet daudzos no lēmumiem aizvien nav saskatāma pārliecinoša loģika, lai neteiktu, ka tā vispār nav novērojama. Tas aktualizē jautājumu par to, kāds tad ir Covid-19 ierobežojumu patiesais mērķis? Un vai šis mērķis saistīts ar epidemioloģisku drošu vidi vai arī tas saistīts ar valdības vēlmi bez jebkādas izpratnes vienkārši sapotēt pēc iespējas vairāk cilvēku?

Kā zināms, oktobra sākumā slimnīcas strauji piepildījās ar Covid-19 pacientiem, tostarp vakcinētiem, kā rezultātā veselības aprūpes nozare gatavojās plānveida aprūpes pārtraukšanai un Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) izsludināja ārkārtas stāvokli, kas nozīmē, ka mediķiem nācās atteikt izsaukumus, kas neapdraud cilvēka dzīvību un veselību.

Tas arī bija mirklis, kad koalīcijas partiju sarunās valdīja uzskats, ka vajag jaunus ierobežojumus, bet tikai attiecināmus uz nevakcinētajiem. No izglītības un zinātnes ministre Anitas Muižnieces (JKP) pat izskanēja tik ciniska frāze, ka nevakcinētiem jāpiestāda pilns rēķins par ārstēšanos: “Pat pateikt, ka jāmaksā 200 vai 100 eiro, tas nav OK lielai daļai. Mairim Briedim, es pieļauju, pilnīgi vienalga, arī 1000 eiro, bet tad, kad ir pilns rēķins, tad, iespējams, tas šoks ir sabiedrībai objektīvi vajadzīgs.”

Toreiz gan vēl stingri ierobežojumi netika pieņemti – Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) vien pasūdzējās, ka “neviens variants neizglābs veselības aprūpes sistēmu.”

Un nav pārsteigums – vakcinētie diez vai ar sapratni uzņemtu jaunus ierobežojumus, kā rezultātā politiķi draudētu palikt vēl nepopulārāki. Un, jāatzīst, arī ar ierobežojumu noteikšanu, tiem tiešām neveicās. Jau sākotnēji smieklus izraisīja konusu virkne ar sarkano lentīti, kurai it kā būtu jāpasargā cilvēkus ar kovidpasēm no saslimšanas, lai gan turpat blakus pārvietojās nevakcinētie cilvēki. Tā saucamās “drošās” un “nedrošās” zonas izskatījās vien pēc nevakcinēto sodīšanas paņēmiena, jo loģiska izskaidrojuma tam vienkārši nebija.

Jā, politiķi mācījās no pērnā gada kļūdām un atcēla aizliegumu “Rimi” un “Maxima” tirgot zeķes un traukus, taču iebrida otrā grāvī – ar drošajām un nedrošajām zonām. Tagad gan lentītes nomainītas pret reāla Covid-19 sertifikāta pieprasīšanu.

“Lokdauns” gan beigās tika ieviests, taču, kā uzskatīja daudzi – novēloti. Tagad gan, kad esam atgriezušies pie iepriekšējās situācijas, kad visi pakalpojumi lielākoties pieejami “zaļajā režīmā” un nevakcinētajiem pieejams pakalpojumu minimums, jau atkal ir lietas, kurās trūkst loģikas. Proti, nevakcinētiem ar 15. novembri liegta ieiešana arī grāmatu, ziedu un elektronisko preču veikalos.

Latvijas Tirgotāju asociācijas prezidents Henriks Danusēvičs to komentējis īsi: “Latvija izceļas ar pārmērīgiem, ar loģiku nepamatotiem ierobežojumiem!”

Kur loģika tajā, ka nevakcinēti cilvēki nevar iepirkties veikalos, kas lielāki par 1500 kvadrātmetriem? Vai sadzīt visus cilvēkus mazos veikalos ir epidemioloģiski drošāk? Un no kura laika veikals virs 1500 kvadrātmetriem ir kļuvis par “tirdzniecības centru”? Un vai valdība var loģiski paskaidrot, kas slikts var notikt, ja nevakcinēta persona ziedu veikalā nopērk ziedus vai grāmatnīcā grāmatu? Turklāt pie situācijas, kad vakcinētie slimo gandrīz tāpat kā nevakcinētie – tātad teorētiski izplatīt slimību var gan viena, gan otra persona.

Līdzīgi jautājumi rodas arī par Saeimas deputātiem. Saskaņā ar likumu, politiķi bez Covid sertifikātiem nedrīkst piedalīties Saeimas sēdēs un balsot pat attālināti. Vai Covid-19 izdalās arī caur datoru? Īsti nav saprotama šāda likuma normas epidemioloģiskā loģika. Kāpēc deputāti nevarētu strādāt attālināti, kā visu šo ierobežojumu laiku?

Arī valdības pārstāvju apgalvojumi, ka “vakcīnas nedod 100% garantijas pret saslimšanu, bet noteikti padarīs Covid-19 gaitu vieglāku” pret realitāti, kur saslimst arī vakcinētie un pat nomirst, rada jautājumus. Varbūt tiešām Covid-19 jautājumus sabiedrībā jāskaidro mediķiem, nevis politiķiem? Savādāk sanāk vien kā prezidentam Levitam ar “tie cilvēki, kuri ir nomiruši no Covid, tiem, protams, šie Ziemassvētki arī nebūs!”

Aktuāls jautājums ir arī par slēgtajām ārstu praksēm – laikā, kad situācija, pēc ministru vārdiem, ir “katastrofāla”, valdība atļaujas paziņot, ka ar tiem ārstiem, kuri nebūs vakcinējušies līdz 15. novembrim, tikšot lauzts līgums. Protams, var daudz un gari runāt par ārstu atbildību, taču vai ir vietā sūdzēties par pārslodzi medicīnā, ja atsevišķiem ārstiem ir liegts strādāt pat ar Covid-19 testiem? Jāsaka, ka līdzīga situācija novērojama arī skolotāju vidū – darbs atļauts tikai skolotājiem ar Covid-19 sertifikātu, taču karantīnā aiziet viena klase pēc otras, jo sertifikāts, izrādās, nepasargā skolotājas no saslimšanas – īsti pat nav saprotams, kā no šī apburtā loka izkļūt!

Ir pagājuši jau gandrīz divi gadi kopš Latvijā pastāv Covid-19, taču viss, ko dzirdam no valdības pārstāvjiem, ir par nepieciešamību vakcinēties – ka vakcīna palīdzēs mūs atgriezties normālā dzīvē, ka slimosim mazāk, ka varēsim apmeklēt skolas, lielveikalus, varēsim strādāt un pelnīt iztiku (jo bez sertifikāta jau nu noteikti tas nav pieļaujams) un kaut vai dejot līdz rītam Vecrīgā, taču no malas vairāk izskatās, ka visi ierobežojumi saistīti nevis ar mēģinājumiem savaldīt pandēmiju, bet ar centieniem sodīt nevakcinētos un cilvēkus vakcinēt ar piespiešanu, draudiem un šantāžu. Ja tā, vai tiešām loģika būtu meklējama kaut kur citur? Kas slēpjas zem valdības neloģiskajiem lēmumiem – vai tiešām rūpes par cilvēku veselību vai kas cits, par ko mēs nezinām?

Foto: F64