• Tweet

Straujiem soļiem tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, arvien biežāk medijos parādās dažādas ziņas par partijām, to kandidātiem un līdz šim paveikto. Vienlaikus atsevišķas publikācijas medijos raisa pārdomas, vai žurnālisti vispār ir pazīstami ar Satversmi un izprot, kā tiek vēlētas pašvaldības. Tā, piemēram, LTV raidījums “De Facto” svētdien vēstīja, ka Jelgavā varas groži jau 20 gadus nav mainījuši saimnieku. Norādot, ka Andris Rāviņš (ZZS) ir viens no visilgāk strādājošiem pašvaldību vadītājiem Latvijā, medijs paudis izbrīnu, ka pilsētas mērs nav mainījies jau veselas paaudzes laikā. Vai šāds akcents un Rāviņa darba vērtējums nav būtībā mēģinājums vērsties pret viņu, kā pārmetumu izmantojot ilgstošo darbu savas pašvaldības iedzīvotāju labā?

LTV raidījumā tika arī uzsvērts, ka opozīcijai līdz šim nav izdevies pārliecināt jelgavniekus, ka pilsētas vadībā nepieciešamas svaigas vēsmas. Mazāk tika runāts par Rāviņa paveikto un vēlētāju domām – lielāks uzsvars uz opozīcijas pārmetumiem par to, ka domes priekšsēdētājs ir nosēdējis ļoti ilgu laiku amatā un ir ļoti liela pārliecība, ka viņu arī ievēlēs turpmāk.

Bet vai žurnālistiem vispār ir ētiski kā kritēriju uzstādīt mērauklu, kurš cik ilgi atrodas amatā, it sevišķi, ja amats ir vēlēts? Šeit jāatceras, ka pašvaldības ievēl iedzīvotāji, nevis ieceļ kāds ministrijas labvēlis. Turklāt saskaņā ar Satversmi pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas Savienības pilsoņi, kuri pastāvīgi uzturas Latvijā. Tātad iedzīvotāji, nevis valsts mediji, ir tie, kas nosaka, kurš un cik ilgi atradīsies pie vadības stūres pašvaldībās.

Turklāt, pašvaldības deputātu amats ir vēlēts katru reizi no jauna, un, ja iedzīvotāji izrāda uzticību vienam un tam pašam deputātu kandidātam katru reizi no jauna, tad ne žurnālistiem pārmest vēlētājiem par to, cik tas ir pareizi vai nepareizi.

Šajā sakarā jāpiemin arī Ventspils mērs Aivars Lembergs, par kuru arī mediji sprieduši līdzīgi, sakot, ka “Latvijai un Ventspilij” vara ir pārāk labi nostiprināta un cilvēkiem ir iestāstīts, ka visu labo, kas pilsētā pastāv, ir radījis Lembergs. Pats politiķis ne reizi vien paudis, ko domā par sabiedrisko jeb valsts mediju žurnālistu darbu.

“Kariņš nav sliktāks un nav arī labāks par Lukašenko, jo valdības televīzijas kanālos opozīcijai ir liegtas tiesības paust savu viedokli. LTV “Panorāmā” runā par ārkārtējo situāciju, par veselības ministres demisiju, pēc tam seko raidījums “Šodienas jautājums” – tajos deva vārdu opozīcijai? Nē, runāja tikai pozīcija un augstākais priekšnieks Levits. Kāpēc nedeva vārdu opozīcijai? Pie mums ir Baltkrievija? Nē, teiks, ka mēs esam demokrātiska valsts, bet tad kāpēc nedod vārdu opozīcijai? Tāpēc, ka mēs neesam demokrātiska valsts, jo Valsts radio un televīzija kalpo pozīcijai – pie varas esošajai elitei,” tā bieži vien žurnālistu vienpusējo viedokļu atspoguļošanu reiz komentējis Lembergs.

Un arī tagad – vai tiešām žurnālisti ir tie, kas var noteikt, par kuru pareizi balsot un par kuru nepareizi, kā kritēriju izraugoties nostrādātā darba periodu? Vai tā nav cenšanās ar lētas manipulācijas palīdzību ietekmēt vēlētāju izvēli, jo kandidātam, kurš ir nostrādājis 20 gadus un kandidātam, kurš nav nostrādājis pašvaldībā nevienu dienu, vēlēšanās ir jādod vienādas tiesības un neviens no tiem nav nedz labāks, nedz sliktāks.

Bet valsts mediju žurnālistu vaimanas debesīs nekāpj – tiem nav nekādas tiesības noniecināt vēlētāju izvēli, kur nu vēl mazāk ar saviem tendenciozajiem sižetiem to ietekmēt. Sabiedriskās jeb valsts mediju žurnālistiem pēdējais laiks rokās paņemt likumu grāmatas un paskatīties, kas nosaka jebkuru vēlēšanu rezultātus – tā ir tauta jeb sabiedrība, kuru šiem medijiem it kā vajadzētu pārstāvēt, nevis vērsties pret to un kaunināt tās izvēli.

Foto: F64