• Tweet

Lai arī Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētāja, Lemberga lietas tiesnese Irīna Jansone medijiem izteikusies, ka nekādu spiedienu lietā neizjuta, varbūtība, ka politiskais spiediens ir pastāvējis, ir liela. Kaut vai ņemot vērā apstākli, ka neilgi pirms sprieduma Lemberga lietā, tieslietu ministrs Jānis Bordāns (JKP) asi nosodījis Vidzemes rajona tiesas Limbažos spriedumu lietā pret bijušo VAS “Latvijas dzelzceļš” (LDz) valdes priekšsēdētāju Uģi Magoni un Igaunijas miljonāru Oļegu Osinovski.

Lembergs jau tolaik žurnālistiem izteicās, ka Bordāna uzbrukums saistībā ar Magones lietu ir uzbrukums nevis Magones tiesai, bet Lemberga tiesai: “Viņš šajā gadījumā ir izteicis reālus draudus Rīgas apgabaltiesas sastāvam, lai nedomā Lembergu attaisnot, jo ne jau kādam tur milzīgi uztrauc kaut kāds izbijis “Latvijas dzelzceļa” vadītājs.”

Arī tiesību eksperti Bordāna mutisko uzbrukumu Magones lietas tiesnesim Jansonam nodēvēja par nepieņemamu. Tā, piemēram, bijušais Augstākās tiesas Krimināllietu departamenta priekšsēdētājs un Augstākās tiesas priekšsēdētāja vietnieks ar 32 gadu tieneša stāžu Pāvels Gruziņš pauda, ka “Bordāns izdarīja to pašu, ko deviņdesmito gadu beigās izdarīja tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, paužot viedokli par drošības līdzekli apsūdzētajam baņķierim Aleksandram Laventam. Šo ministra viedokli pieminēja arī Eiropas cilvēktiesību tiesā, iztiesājot Laventa lietu. Līdzīgi būs arī ar šo gadījumu. Tas, kas tika izdarīts ar šāda viedokļa paušanu, ir politisks spiediens uz tiesu. Bordāns būtu labāk paklusējis. Viņš runāja nevietā.”

Savukārt zvērinātais advokāts Artūrs Zvejsalnieks intervijā Neatkarīgajai norādījis, ka ir grūti iedomāties smagāku nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu par to, ko veicis Bordāns. “Tas robežojas ar draudiem tiesnesim, jo viņš runā par konkrētu tiesnesi. To var vērtēt tikai kā mēģinājumu iebiedēt tiesu un dot norādījumus augstākas instances tiesnesim, kādam jābūt spriedumam šajā lietā. Šādi izteikumi no tieslietu ministra puses, turklāt par nozari, kas attiecas uz viņa atbildību, ir vērtējami ļoti nopietni – tā ir iejaukšanās neatkarīgās tiesu varas kompetencē un brutāls politisks spiediens,” uzsvēra Zvejsalnieks.

Tam, ka Bordāna izteikumi par Magoņa un Osinovska lietu ir politisks spiediens uz tiesu, piekrita arī vairāki citi tiesību eksperti, norādot, ka “šādus izteikumus nevar vērtēt citādi kā spiedienu uz nākamās instances tiesu. Tā ir iebiedēšana.” Skaidrs, ka tiesneši atrodas neērtā situācijā, jo, lai varētu atstādināt tiesnesi no turpmākā darba, ir jābūt diviem negatīviem novērtējumiem. Turklāt, saskaņā ar likumu, lietas izskatīšanu Tiesnešu disciplinārkolēģijā var ierosināt tostarp arī tieslietu ministrs.

Lai arī Lemberga lietas tiesnese Jansone preses konferencē pēc tiesas sēdes norādīja, ka viņa visa procesa laikā nav jutusi nekādu spiedienu, tostarp politisku, aizdomīgs, šķiet, tiesas lēmums bez motivācijas apcietināt Lembergu tiesas zālē, kaut gan vairums gadījumu tiesa līdzīgos apstākļos piemērotu drošības naudu vai aizliegumu izbraukt no valsts.

Protams, ka tiesa nevēlas atzīt, ka ir politiski ietekmējama, bet Lemberga lietas spriedums un apcietinājums, kā arī tieslietu ministra pēcāk sekojošā sajūsma, nevieš pārliecību, ka Lemberga gadījums bijis viens no tiem, kur nav nostrādājis Bordāna ieviestais “bezkompromisa tiesiskums”.

Skaidrs, ka tiesas lēmums Lemberga lietā būs viens no tiem, kas negatīvi ietekmēs sabiedrības uzticību tiesu varai. Un, visticamāk, tas nepaliks nepamanīts arī, krimināllietai nonākot Eiropas Cilvēktiesību tiesā.

Foto: F64