• Tweet

Šī gada 22. februārī, pēc 12 gadus ilgušas tiesāšanās, pirmās instance tiesa pasludināja saīsināto spriedumu tā sauktajā Aivara Lemberga tiesas prāvā. Rīgas apgabaltiesa Lembergam piesprieda piecus gadus cietumā, 20 000 eiro naudas sodu un mantas konfiskāciju. Jau sprieduma dienā Lemberga viedoklis par to, ka tiesas lēmums atspoguļo koalīcijas izrēķināšanos ar opozīcijas politiķi, bija sastopams tikai atsevišķos medijos, kas liecināja tikai par vienu – mediji jau atkal nebija pacentušies lasītājiem un skatītājiem sagatavot sabalansētu, neitrālu un objektīvu informāciju. Taču vēl vairāk jautājumu par žurnālistu ētiku radās pēc tam, kad sociālajos tīklos uzvirmoja sabiedrisko mediju žurnālistu sajūsma par spriedumu un drīz pēc tam arī klaji tendenciozais sižets par Lemberga lietu vairāku gadu garumā.

Kamēr atsevišķi mediji pētīja to, kā Lemberga apcietinājums ietekmēs pašvaldību vēlēšanas un vai Ventspils mērs tik tiešām pazudīs no politiskās skatuves, Latvijas Radio veltīja veselu sižetu par it kā izspiegotiem izmeklētājiem, nopludinātu informāciju un pazudušiem lieciniekiem Lemberga lietā.

Kamēr Ventspils mērs joprojām gaida pilno spriedumu pirmās instances lietā, Latvijas Radio žurnāliste Indra Sprance sagatavoja publikāciju par to, kā noritēja Lemberga tiesas prāva, tai skaitā minot, ka daudzi izmeklēšanas beigas nesagaidīja. Tāpat minēts, ka izmeklēšanas gaitā iebiedēti gan prokurori, gan liecinieki.

Vienlaikus diez vai Sprances sagatavoto publikāciju var uzskatīt par objektīvu, ņemot vērā, ka šī pati žurnāliste Lemberga apcietināšanas dienā pauda viedokli, ka “ir tik laba sajūta, ka cilvēks, kurš sadeva pa purnu ģenerālprokuroram (kurš gadiem diriģēja politiķus, stipendiātus, medijus un citus resursus), šo nakti sagaida kaut kur Centrālcietumā”.

Vai no šādas žurnālistes maz mēs varētu sagaidīt objektīvu viedokli?

Arī sižeta veidošanā iesaistītā žurnāliste Anita Brauna sociālajos tīklos nav mēģinājusi slēpt viedokli, ka Lemberga apcietināšanu uzskata par panākumu: “Šo lietu iznesa konkrēti cilvēki konkrētās iestādēs, par spīti milzīgai pretdarbībai un personiskiem aizskārumiem.”

Skaidrs, ka šāda personīga sajūsma un paceltas šampaniešu glāzes par tiesas spriedumu grauj jebkādu ticību par to, ka žurnālistes sagatavojušas objektīvu informāciju – tā vietā atkal uz riņķi maltas vienas un tās pašas frāzes – par pazudušajiem lieciniekiem, prokuratūras darba iespaidošanu.

Liela loma publikācijā atvēlēta arī bijušam prokuroram Mežsargam, kurš no darba Ģenerālprokuratūrā aizgāja 2013. gadā. Kamēr Mežsargs uzsvēra, ka ir bijis godīgs attiecībās ar procesā iesaistītām personām un arī pret personām, kuras tiek vajātas, viņam pat netika pavaicāts, vai bija tā, ka viņš bija sastādījis cirkulāru jeb sarakstu ar advokātiem, ar kuriem Lembergs drīkst komunicēt un ar kuriem nē? Tāpat nebija vaicāts par to, vai taisnība ir tajā, ka Mežsargs apzināti par mantas glabātāju iecēla bijušo Šveices advokātu Rūdolfu Meroni, kuram, visticamāk, bija dots solījums, ka viņš varēs saimniekot ar šo mantu visu atlikušo mūžu? Kur nu vēl runāt par Lemberga viedokļa atspoguļošanu vai jautājumiem par to, vai tiesas lēmums apcietināt politiķi tiesas zālē bez motivācijas bija tiesisks?

Tātad, objektīva žurnālistika vai tomēr – kārtējais tendenciozais sižets, kurā atspoguļots tikai vienpusējs viedoklis par situāciju? Šķiet, ka, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, sabiedriskie mediji ar jaunu sparu ir iesaistījušies Lemberga nomelnošanas kampaņā, kurā, protams, pretējam viedoklim nav vietas. Vai ar to Latvijas sabiedriskā medija žurnālisti saprot jēdzienu “objektīva žurnālistika”?

Foto: F64