• Tweet

Satversmē garantētās tiesības iegūt bezmaksas pamata un vidējo izglītību Latvijā netiek nodrošinātas pilnībā, bet prasība vecākiem pirkt mācību līdzekļus uzskatāma par iestādes prettiesisku faktisko rīcību Administratīvā procesa likuma izpratnē, secinājis tiesībsargs, gatavojot ziņojumu par bezmaksas izglītības nodrošināšanu.

Tiesībsargs un Tiesībsarga biroja eksperti uzskata, ka valdībai ir jāvienojas par jēdzienu «bezmaksas izglītība», iekļaujot tajā ne tikai skolu uzturēšanu, skolotāju algas, bet arī grāmatu un citu mācību līdzekļu nodrošināšanu no valsts un pašvaldību budžetiem.

Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere atsaucas uz Satversmi, kuras 112. pantā ir noteikts, ka ikvienam ir tiesības uz izglītību un valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamata izglītību un vidējo izglītību. Izglītības likums savukārt noteic, ka maksu par pirmsskolas, pamatskolas vai vidējās izglītības ieguvi valsts vai pašvaldību izglītības iestādē sedz no valsts vai pašvaldību budžeta, bet Ministru kabinets izstrādā kārtību, kādā valsts organizē un finansē mācību līdzekļu izdošanu un iegādi. «Izglītības likumā paredzēta arī atbildība vecākiem – viņiem savu spēju un materiālo iespēju robežās jānodrošina bērna izglītošanai nepieciešamie apstākļi ģimenē – bērnam jābūt vietai, kur mācīties, bērnam jābūt reģistrētam skolā un vecākiem jāgādā, lai bērns nonāktu skolā,» skaidro L. Grāvere. Taču vecākiem nav uzlikts par pienākumu gādāt par skolas mācību procesam nepieciešamajām lietām.

Tiesībsargs analizējis, ko nozīmē «mācību līdzekļi», un tā ir izglītības programmu īstenošanai nepieciešamā literatūra, uzskates līdzekļi, taču, kā uzsver L. Grāvere, likumā noteiktajam skaidrojumam tālāk neseko noteikumi, kuri paredzētu, kas to visu iegādājas un finansē. Kādi mācību līdzekļi jāiegādājas, varētu noteikt valsts standarts izglītībā, tomēr, tā kā skolotājam ir tiesības izvēlēties, kā priekšmetu mācīt, tad nav arī vienota saraksta, kas ir mācību līdzekļi, līdz ar to nav iespējams aprēķināt, cik tas izmaksā.

Tiesībsarga birojs pētījis pamatprasības mācību priekšmeta apguvei, jo tajās parādās konkrēti mācību līdzekļi bez grāmatām un burtnīcām. Piemēram, dabaszinībās – beidzot 3. klasi, bērnam jāprot darboties ar lupu, termometru, mērtraukiem, pulksteņiem, kompasu. Tas nozīmē, ka šiem priekšmetiem skolā jābūt. Līdzīgi ir ar vizuālo mākslu – bērnam jāprot izvēlēties materiālus vai tehnikas no skolotāju piedāvātā klāsta, tātad tam visam jābūt pieejamam. No tiesībsarga veiktās vecāku aptaujas izriet, ka visdārgākie mācību priekšmeti ir vizuālā māksla un mājturība, kur vecākiem jāiegādājas pilnīgi viss stundām nepieciešamais, sākot no papīra, beidzot ar ogles zīmuļu komplektu.

Pērn no valsts budžeta izglītības ieguvei paredzēts finansējums tikai mācību līdzekļu iegādei – pērn tas bija 72 santīmi uz vienu skolēnu, šogad – 1,88 lati vienam skolēnam gadā, savukārt pašvaldībām jāfinansē pārējie izdevumi. Pašvaldībās nav vienādas prakses finansējuma piešķiršanā skolām, tāpēc bērniem nav vienādu iespēju iegūt izglītību – proti, tas atkarīgs no tā, kur bērns dzīvo. «Finansējuma apjoms mācību procesa nodrošināšanai dažādās skolās ir ļoti atšķirīgs, un tas svārstās no 36 līdz 1500 latiem uz vienu skolēnu gadā,» atzina L. Grāvere. Tiesībsargs Juris Jansons norādīja, ka mācību iestāžu prasība vecākiem pirkt mācību līdzekļus ir uzskatāma par prettiesisku.

Tiesībsargs sagatavojis priekšlikumus, ar kuriem vakar iepazīstināja Saeimas deputātus. Tiesībsarga ieskatā, ir jāmaina Izglītības likums, precizējot jēdziena «maksa par izglītības ieguvi» skaidrojumu. Normai jābūt formulētai tā, lai no tās nepārprotami būtu secināms, ka to zināšanu un prasmju apguve, ko paredz valsts standarts pamatizglītībā un vispārējā vidējā izglītībā, apmaksājama no valsts un pašvaldību budžeta. Tāpat likumā jāskaidro termins «mācību līdzekļi», jo tam jāaptver visu to līdzekļu kopums, kas nepieciešami valsts izglītības standartā ietvertajos mācību priekšmetu standartos noteikto mērķu un uzdevumu īstenošanai. Tātad ne tikai grāmatas. Izglītības un zinātnes ministrijai būtu jāizstrādā plāns finansējuma piesaistei, kā arī grafiks plāna īstenošanai tuvāko trīs, piecu gadu periodam, lai pilnībā no valsts budžeta līdzekļiem tiktu finansēta obligātās pamatizglītības un vispārējās vidējās izglītības iegūšana.

Izglītības un zinātnes ministrijas parlamentārā sekretāre Inga Vanaga atzina, ka pašlaik patiešām nevar runāt ar pilnīgu bezmaksas izglītības nodrošināšanu, taču ministrija patlaban intensīvi strādā pie šī jautājuma sakārtošanas, vispirms, lai noskaidrotu, kādam jābūt «grozam», lai nodrošinātu pilnvērtīgu izglītības ieguvi.

***

Viedoklis

Inita JUHŅEVIČA, Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāve:

– Darba burtnīcas skolās nav obligātas, vecākiem tās nav jāpērk. Ja skola izvēlas šādu pieeju, tā nedrīkst darīt to voluntāri – vienkārši piespiežot pirkt. Tam ir jābūt pārrunātam skolas vecāku padomē un katras klases vecāku sapulcē, un vecākiem jādod tam piekrišana. Bērni nedrīkst ciest no tā, ka viņiem nav darba burtnīcu. Skolotāja pienākums ir nodrošināt mācību procesu, šādā gadījumā izmantojot citus līdzekļus, metodes.

Avots: nra.lv /Inga Paparde