• Tweet

Valsts prezidents Raimonds Vējonis vakar, 15. novembrī, oficiāli atsauca savu rīkojumu, ar kuru viņš premjerministra amatam bija nominējis Jaunās konservatīvās partijas (JKP) līderi Jāni Bordānu, un vienlaikus jau intervijā medijiem devis mājienu, ka premjera amatam izvēlēsies vienu no diviem atlikušajiem kandidātiem – Aldi Gobzemu (KPV LV) vai Arti Pabriku (Attīstībai/Par!). Savu izvēli Vējonis pamato ar to, ka vēlētāji Latvijā esot nobalsojuši par pārmaiņām.

“13. Saeimas vēlēšanās vēlētājs nobalsoja par pārmaiņām. [..] Jau teicu par vēlētāju gribu pēc pārmaiņām. Tieši tāpēc mana izvēle bija par labu jaunajām partijām un jaunajiem partiju blokiem, kas līdz šim nebija pārstāvēti parlamentā. Vēlētāji gribēja redzēt jaunus cilvēkus un par to nobalsoja. Sabiedrības vēlme pēc jauniem politiķiem man ir jārespektē,” atzina prezidents.

“Vēlētāji Latvijā nobalsojuši par pārmaiņām”, un, balstoties uz šo virspusēji it kā pareizo apgalvojumu, Valsts prezidents pieļauj fundamentālu kļūdu. Jādomā, vai viņš ir ieskatījies jauno partiju programmās? Tajās sasolīti neizpildāmi debesu brīnumi, uz kuriem uzķērušies ļaužu pulki, kas tic, ka gaišie tēli izvedīs latvju zemi saulītē.

Solījumi par 500 eiro lielu minimālo algu, 200 eiro lielu minimālo pensiju, augstākiem pabalstiem un zemāku nodokļu slogu – tas ir tas, kam pieķērusies ļoti liela daļa vēlētāju, jo, gluži tāpat kā reklāmās par brīnumzālēm, mēs visi vēlamies ticēt.

Varbūt ir grūti to pieņemt, bet vēlētāji nav nobalsojuši par pārmaiņām vai jaunajām sejām politikā, bet gan par atklātiem meliem un pārmaiņu mirāžu. Par halucinācijām.

Tagad, kad atklājies, ka JKP solījumi neatbilst valsts finansiālajām iespējām, Valsts prezidents, iespējams, izvēlēsies nākamo partiju, kuras solījumiem noticējusi liela daļa vēlētāju, lai gan patiesībā arī šie solījumi nekavējoties sadrūp, tiklīdz nākas saskarties ar skarbo realitāti. Tāpēc jau nav brīnums, ka virkne priekšvēlēšanu solījumu jaunajām partijām ir uzreiz pēc vēlēšanām momentā aizmirsušies. Rezultātā vēlētāju prāti ik pēc noteikta laika tiek ietīti tukšu solījumu un melu plīvurā un, protams, cilvēki, apzinoties šo mirāžas ietekmi, ir vīlušies un dusmīgi. Zūd uzticība politikai kopumā.

Ir labi un pareizi noteikt ierobežojumus, piemēram, ātrajiem kredītiem, ir saprātīgi un veselīgi slēgt azartspēļu zāles, taču nav nekādu ierobežojumu, sodu vai likumu, kas noteiktu politiķu atbildību vēlētāju priekšā, solot gaišo nākotni. Vai tas nozīmē, ka ikviens var solīt jebko un visu, bez sekām, bez atbildības sajūtas?

Lielākā daļa priekšvēlēšanu solījumu ir atklāti meli, pasakas par to, ko vienkāršā tauta vēlas dzirdēt. Bet mostieties – nedzīvojam taču pasaku zemē!

Šobrīd Saeimā ir ievēlēti politiķi, kuri tur tikuši, vienīgi pateicoties skaistiem vārdiem un solījumiem. Gandrīz vai jāteic, ka nākamos četrus gadus parlaments sastāvēs no daudziem aktieriem, nevis tikai no viena. Tā rezultātā, kaut vai ar Saeimas deputātu algu, bet tiek atbalstīti meli valsts līmenī. Tā sacīt – melojiet un jūsu alga būs Saeimas krēsls.

Katrā ziņā Vējonim ir dota vēl viena iespēja – vai nu uzkāpt uz tā paša fake politikas grābekļa, vai izraudzīties kādu premjera kandidātu, kuram ir vismaz kaut kāda politiskā pieredze un izpratne par budžeta iespējām un Latvijas valsts reālo situāciju.

Tā sacīt, viss vēl nav zaudēts, ja vien prezidents neizvēlēsies kārtējo pasaku karali.