• Tweet

«Vai valsts ir ieinteresēta, lai cilvēks pēc traumas atgriežas darbā un pilnvērtīgi strādā?» jautā rīdziniece Edīte Lastovska. Viņa pirms vairāk nekā gada salauza roku, sekoja operācija, rehabilitācija, bet plaukstas locītava joprojām nekustas.

Edītei piešķirta invaliditāte, un viņa var pretendēt uz dažādiem sociāliem labumiem, tikai ne atkārtotu operāciju, kas ļautu koriģēt lūzuma vietu. Valsts šādām operācijām naudu nepiešķir.

«Es patiešām nesaprotu šo sistēmu, vai valstij ir labāk, ka es nestrādāju, saņemu pabalstus tā vietā, lai man varētu veikt operāciju un es turpinātu darbu savā profesijā,» neizpratnē ir E. Lastovska.

Roku jeb, precīzāk, kreisās rokas spieķa kaulu Edīte salauza nokrītot. «Sagaidot jauno gadu pilsētā, paklupu pret kāda vīrieša pieliktu kāju priekšā. No sākuma likās, ka esmu salauzusi kāju, izrādījās – roku,» stāsta Edīte. Ar ātro palīdzību aizveda uz slimnīcu, pēc divām nedēļām bija jāveic operācija, jo, iespējams, nepareizi tika salikta roka. Janvāra beigās veica operāciju, maijā tikai izņēma šuves, bet roka nedarbojās kā iepriekš. Ārsti pacientei teica: neuztraucieties, jāvingro, rehabilitācija, roka darbosies, tam vajadzīgs laiks. Tomēr tā nav noticis – ekstremitāte joprojām nefunkcionē.

Pirms traumas Edītei bija pašai savs bizness – kafejnīca. Pēc profesijas viņa ir pavāre. Diemžēl tagad nākas atskārst, ka ar traumēto roku ierastos darbus darīt nevar. Edītei kā risinājums ieteikts vērsties medicīniskajā komisijā – iedošot invaliditātes grupu, nosūtīšot uz sociālo rehabilitāciju.

Komisija atzinusi, ka pacientei funkcionēšanas traucējumi saistīti ar nepareizi saauguša kreisā spieķa kaula distālā gala lūzumu. Nepareizi saaugušais kauls rada arī pastāvīgas sāpes.

«Vai pareizākais ir cilvēku novirzīt invaliditātei, ja ir iespējams viņu pilnvērtīgi atgriezt dzīvē? Vai ir pareizi tērēt naudu, lai mani no jauna apmācītu kādā profesijā?» jautā Edīte. Viņa pieļauj, ka ir daudz situāciju, kad tas ir noteikti nepieciešams, jo ir izsmeltas visas medicīniskās iespējas un cilvēkam, piemēram, pēc smagām traumām, ir jāsāk jauna dzīve. Edītes gadījumā ir iespējama operācija, kas varētu rekonstruēt plaukstas locītavu un dot ievērojamus uzlabojumus, taču ir viens bet…

«Lai arī esmu optimiste pēc dabas, man sākās īsta depresija – roka nedarbojas, pastrādāt nevaru. Vienā dienā esi palicis bez nekā,» pārdomās dalās Edīte.

Viņa atradusi citu speciālistu, noskaidrojusi, ka nepieciešama operācija, diemžēl valsts to neapmaksā. Izņēmums ir, ja pacients par operāciju maksā pats. Operācijas izmaksas ir ap 750 latu. «Ja nav šādas naudas, staigā ar nekustīgu roku,» loģiku šajā situācijā mēģina rast Edīte, bet, protams, neatrod.

Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā (TOS) Edītei nepieciešamo operāciju var veikt, ir speciālisti un telpas, taču valsts šādām operācijām naudu neatvēl. «Plānveida ķirurģijai naudas nav, mēs operējam tikai neatliekamos pacientus,» Neatkarīgajai apliecina TOS vadītājs Vitolds Jurkevičs, «līdz ar to mēs pat nevaram pateikt, cik liela ir rinda uz šādām operācijām. Mēs varētu pacientus reģistrēt, veidojot rindu, bet ko tas reāli dos, ja nezinām, kad varēsim apsolīt šo operāciju. Par pacienta naudu varam veikt, jo mums ir resursi. Kādam par operāciju ir jāsamaksā.»

Plānveida operācijas tiek veiktas tikai endoprotezēšanā, kur jau gadiem rindas ir ļoti garas. Piemēram, Nacionālā veselības dienesta dati liecina, ka uz gūžas endoprotezēšanu jāgaida vairāk nekā seši gadi (ja pacients sedz pusi no operācijas izmaksām – tad pusgadu), tikpat uz ceļa locītavas endoprotezēšanu. «Situācija nevar uzlaboties, ja pērn veicām 1700 operāciju, šogad nauda paredzēta 1500 operācijām, kā lai rinda samazinās?» jautā slimnīcas vadītājs.

Avots: nra.lv /Inga Paparde