• Tweet

Kopš neatminamiem laikiem visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā baznīcas institūcijai bijusi neatņemama loma cilvēku dzīvē. Reliģija un ticība kļuvusi par morālu atbalstu ikvienam, kas atvēris savu sirdi Dievam. Reliģija un baznīca iesakņojusies mūsu dzīvēs, pat tad, ja neesam kristīgi vai ik svētdienu neejam baznīcā, taču mēs visi zinām, ka ir baznīcas, kur varam doties grūtos vai prieka brīžos un uztveram to kā kaut ko pašsaprotamu. Baznīcas institūcija bijusi nemainīga un stabili turējusies pie savām vērtībām cauri laiku griežiem. Ir mainījušās valdības, sabiedriskie uzskati, pasauli skāruši kari un krīzes, kas veicinājušas dažādas izmaiņas, taču baznīca vienmēr palikusi kā stabils fundaments visai sabiedrībai.

Lai arī reliģija nevienam netiek uzspiesta, tā ir neitrāla un miermīlīga, izskatās, ka kādam tā sākusi traucēt. Pēdējā laikā sāk šķist, ka baznīcas stabilitāte, kādam ir kļuvusi neērta un traucējoša. Acīmredzot kādam tas nepatīk un sākušies pat uzbrukumi baznīcas institūcijai kā tādai, pat neņemot vērā konfesijas vai tās pārstāvjus. Šajos neglītajos uzbrukumos iesaistījušies arī mediji, arvien biežāk publicējot neglaimojošus rakstus un sagrozītu informāciju, atrodot visdažādākos un reizēm galēji absurdus ieganstus, kuru dēļ nomelnot baznīcu vai tās pārstāvjus.

Viens no mediju apspriestākajiem tematiem saistībā ar baznīcu pēdējā laikā ir Stambulas konvencija, kas raisījusi spraigas diskusijas un pat asas vārdu pārmaiņas sabiedrībā. Ir sabiedrības daļa, kas atbalsta konvencijas ratificēšanu un uzskata, ka šādu liberālu ideju ieviešana ir vajadzīga un vēlama, taču liela sabiedrības daļa, tai skaitā arī baznīcu pārstāvji, līdz galam nav pārliecināti par šīs konvencijas vēlamību un vajadzību.

Kā intervijā atzinis Romas katoļu baznīcas priesteris Ilmārs Tolstovs: “Stambulas konvencijā daudzas labas lietas ir sajauktas ar ļoti sliktām. Konvencijā 80, varbūt pat 90 procentos viss ir pieņemams. Bet 10-20 procenti ir absolūti nepieņemami”. Neraugoties uz šādu viedokli, publiskajā telpā atrodami viedokļi, kas uzskata, ka konvencija sabiedrībai spēs nest tikai labu, izskaust vardarbību, panākt lielāku dzimumu vienlīdzību. Taču neviļus gribas domāt, ka tā sabiedrības daļa, kas šo konvenciju atbalsta, nav iedziļinājusies tās būtībā, tikai akli tverot stereotipiskos lozungus un kāri klausoties skaistās frāzes un solījumus par gaišāku nākotni, kas ikvienu no mums sagaida pēc konvencijas ratificēšanas.

Par sabiedrības nostāju pārsteigts ir arī Latvijas Romas katoļu baznīcas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs, kurš stingri iestājas pret šo konvenciju un cer ne tikai uz sabiedrības kopīgās sirdsapziņas mošanos, bet uzrunājis arī politiķus, lūdzot tos balsot pret Stambulas konvencijas ratificēšanu. “Publiskajā telpā manipulē ar informāciju, ka visas saprātīgās ES dalībvalstis konvenciju ir ratificējušas. Vai Bulgārija, Horvātija, Čehija, Grieķija, Ungārija, Īrija, Lietuva, Luksemburga, Slovākija, Apvienotā Karaliste ir nesaprātīgas valstis? Polija to ratificēja kopā ar „konstitucionālu deklarāciju”, kurā sniedza konvencijas normu interpretāciju saskaņā ar savas valsts konstitūciju, taču sešas dalībvalstis ir jau iebildušas, ka šāda deklarācija ir neatļauta norma. Visticamāk arī Polija nebūtu ratificējušo valstu vidū, ja nebūtu šādu atrunu sagatavojusi,” uzskata arhibīskaps. Zbigņevs Stankevičs uzsver, ka vardarbība ir ļaunums, jo īpaši pret bērniem, sievietēm. Taču problēma t.s. Stambulas konvencijas kontekstā rodas, kad sākam iedziļināties, kas tiek saprasts ar vārdu ‘vardarbība’.

“Piemēram, vai par vardarbību tiešām ir uzskatāma ārsta atteikšanās veikt abortu? Saistībā ar ES pievienošanos Konvencijai, Eiropas Parlaments 2017. gada 12. septembrī pieņēma Rezolūciju, no kuras izriet šāds skatījums. Bet palūkosimies uz otru sievieti – ārsti. Vai piespiest viņu pretēji savai reliģiskajai pārliecībai izdarīt abortu, t.i. nogalināt mazu, neaizsargātu dzīvību nav vēl lielāka vardarbība?“ vaicā arhibīskaps.

Šāda aktīva baznīcas pārstāvju iesaistīšanās publiskās diskusijās medijiem devusi iespēju tos atspoguļot negatīvā gaismā. Pat līdz tādam absurdam, ka mediju interpretācijā manāmi izteicieni, ka baznīcas pārstāvji atbalsta vardarbību ģimenē un nevienlīdzību dzimumu starpā. Taču ikvienam spriestspējīgam un loģiski domājošam indivīdam noteikti ir skaidrs, ka zem šīs Stambulas konvencijas slēpjas kas vairāk, acīmredzot ir kāds vai kādi, kam tās pieņemšana var būt izdevīga. Un skaidri nojaušams, ka to apzinās arī mediji un šķiet, arī viņi ir iesaistīti cīņā par to, lai konvencija tiktu ratificēta.

Pēdējās dienās mediji guvuši jaunu iemeslu, ko izmantot par jājamzirdziņu, kultivējot tēzi par baznīcas trūkumiem. Latvijas Evenģēliski luteriskās baznīcas mācītājs Juris Rubenis publiski paudis lūgumu atbrīvot viņu no amata pienākumiem baznīcā. Loģiski domājot, tas neliekas nekas ārkārtējs, ikvienam sabiedrības loceklim ir brīvas iespējas lemt par savu dzīvi, gan privāto, gan to, kas saistīta ar darba lietām. Jura Rubeņa lēmums pašai baznīcai šķiet nācis mazliet negaidīti, taču tas tiek respektēts un netiek nosodīts.

Arhibīskaps Jānis Vanags publiski komentējis šo situāciju: “Pirmkārt tas saistās ar Rīgas iecirkņa mācītāju aicinājumu uz teoloģisku diskusiju par viņa grāmatās paustajām atziņām. Mācītāja statuss uzliek pienākumu sarunāties ar kolēģiem par mācības jautājumiem. Domāju, ka saruna būtu devusi labumu visiem, taču Juris nejuta motivāciju ieguldīt laiku un spēku šādā diskusijā. Tur varu viņu saprast. No otras puses šis lēmums saistās ar Jura paša garīgo ceļu un meklējumiem. 36 gadus viņš ir bijis mācītājs, bet nu ir laiks to atstāt un sekot Dieva noslēpumainajai vadība. Tādu viņš redz savu tālāko ceļu Latvijas evaņģēliski luteriskajā baznīcā.”

Vēl jo vairāk, Vanags atzīst, ka Rubenis draudzē nekalpo jau vairākus gadus: “Taču viņš negatavojas atstāt LELB, veidot savu konfesiju vai kļūt par brīvmācītāju. Viņš arī nevēlas celt nekādas apsūdzības baznīcai – kas izskaidro viņa atturēšanos no komentāriem. Dr. Rubenis joprojām ir mācībspēks Lutera akadēmijā un loceklis Torņakalna draudzē. Un protams, svarīgi ir tas, ka paliekam draugi, kādi esam bijuši vairāk nekā 30 gadus.”

Lai arī cik pretimnākoši un saprotoši nebūtu Rubeņa kolēģi, domubiedri un līdzgaitnieki, mediji šo situāciju cenšas pavērst sev vēlamā gaismā. Tiražējot ziņas par to, ka baznīcā acīmredzot kaut kas nav kārtībā. Kā tas var būt, ka tik iecienīts un tautā mīlēts garīdznieks pārstāj kalpot baznīcai? Acīmredzot baznīcā ir kādas problēmas. Bet tā nebūt nav, taču šādi apgalvojumi spēj piesaistīt lasītājus un popularizēt medijus un tā izdevumus. Portāls Delfi, piemēram, nekaunas lietot apgalvojumu, ka Rubenis bijis spiests pamest baznīcu. Vēl jo vairāk: “Rubenis nav pirmais, kas bijis spiests aiziet no mācītāja amata, bijuši cilvēki, kas baidījušies publiski izteikt savu viedokli, baidoties, ka viņus tad varētu marginalizēt vai izslēgt no baznīcas, ja viņu viedoklis būtu pretējs valdošajam,” tā raksta portāls.

Taču no kurienes šāds viedoklis var būt radies? Tālu nav jāmeklē. Šajā pašā rakstā redzama atsauce uz Latvijas Radio raidījumu, kurā viedokli sniegusi Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāne Dace Balode. Tātad ne tikai Delfi publisko, iespējams, nepatiesu un sagrozītu informāciju, bet to dara arī tāds sabiedriskais medijs kā Latvijas Radio! Pie tam par objektīvu viedokli pasniedzot vienas personas izteikumus.

Ņemot vērā šādu visnotaļ liberālu ideju pastiprinātu popularizēšanu un kultivēšanu medijos, tā vien rodas vēlme noskaidrot, aiz kuriem cilvēkiem un interešu grupām tad šoreiz slēpjas šī āža kāja, no kurienes nāk šī sēra smaka. Lūk, tas ir jautājums, uz kuru atbildi Latvijas simtgadē mums noteikti vajadzētu atrast.