• Tweet

Neraugoties uz to, ka Saeima atteicās no minimālo sociālo iemaksu ieviešanas, Labklājības ministrija ir apņēmības pilna meklēt risinājumus, lai novērstu problēmu, kad apmēram 300 000 Latvijā strādājošo cilvēku joprojām palikuši sociāli neaizsargāti, tā intervijā laikrakstam “Diena” pauda labklājības ministrs Jānis Reirs (V).

“Mēs esam apņēmības pilni meklēt risinājumus,” pauda Reirs, norādot, ka Igaunijā minimālo sociālo iemaksu sistēma veiksmīgi funkcionē. Igaunijā par katru darbinieku, kuram ar darba devēju ir darba līgums, jāmaksā konkrēts sociālo iemaksu apjoms arī tad, ja šie cilvēki strādā uz pusslodzi vai citu nepilnas slodzes apjomu. Igaunijā ir ļoti stingri noteikts – ja reiz darba devējs ar kādu cilvēku noslēdzis darba līgumu, tad ir noteikts maksājumu kopums, kas darba devējam par šo darbinieku jāmaksā.

Viņš min arī to, ka Igaunijā minimālā alga šogad ir par 90 eiro lielāka nekā Latvijā, respektīvi, Igaunijā – 470 eiro, Latvijā – 380 eiro, bet bezdarba līmenis Igaunijā ir aptuveni divas reizes mazāks nekā Latvijā – mums 8,4%, Igaunijā – aptuveni 4%. “Latvijā nereti izskan viedoklis, ka, būtiski paaugstinot minimālo algu un stiprinot strādājošo sociālo aizsardzību, darba devēji, it īpaši tie, kuri atrodas reģionos, samazinās strādājošo skaitu, cilvēki tiks atlaisti un pieaugs bezdarbs. Taču Igaunijas pieredze rāda, ka var būt ievērojami augstāka minimālā alga un ievērojami zemāks bezdarbs, nekā ir Latvijā,” uzskata politiķis.

Viņš norāda, ka diskusijas jautājumā par iedzīvotāju sociālās aizsardzības stiprināšanu nav beigušās. “Te nav runa par divu koncepciju sadursmi, kā rezultātā viena no koncepcijām uzvar un tiek pielikts punkts. 300 000 strādājošo Latvijas iedzīvotāju joprojām ir sociāli neaizsargāti, un joprojām skaitļi liecina, ka sociālā budžeta ieņēmumi 2019. gadā būs mazāki nekā izdevumi. Līdz ar to nekas nav atrisināts,” norāda ministrs.

“Bija mēģinājumi apgalvot, ka minimālo sociālo iemaksu noteikšana ir jauns nodoklis, bet tas nav jauns nodoklis. Tas ir mēģinājums iesaistīt sociālajās maksās un līdz ar to arī sociālās aizsardzības sistēmā visus strādājošos. Latvijā patlaban ir aptuveni 900 000 darba vietu, aptuveni 600 000 strādājošo sociālos maksājumus veic pilnā apmērā, bet 300 000 nemaksā sociālās iemaksas pilnā apmērā. Paralēli sociālās neaizsargātības problēmai jārunā arī par taisnīgumu. Piemēram, diskusijā par veselības aprūpi izskan arguments – ja jau 300 000 cilvēku sociālās iemaksas neveic pilnā apmērā, tad kāda runa var būt par sociālo iemaksu likmes paaugstināšanu? Vajag taču vispirms panākt, lai sociālās iemaksas pilnā apmērā veic arī šie 300 000 cilvēku! Vēl jāņem vērā arī tas, ka daļa no minētājiem 300 000 cilvēku, kuru sociālās iemaksas tiek veiktas no ļoti niecīgas summas, papildus saņem samaksu aploksnē un aplokšņu algas var būt arī visai iespaidīga lieluma,” norāda Reirs.

Viņš uzsver, ka viņa minētais nenozīmē, ka viņš atbalstītu mikrouzņēmumu (MU) nodokļa režīma pilnīgu likvidāciju.

“MU sistēma ir laba, bet attiecināma tikai uz tiem cilvēkiem, kam tā tiešām vajadzīga. Patlaban diemžēl vairākums MU tiek izmantots nodokļu optimizēšanai,» sacījis politiķis, «tagad ir vairākas nozares, to vidū zemes ierīcība un arhitektūra, kas ir pilnībā iznīcinātas, jo sadalījušās MU, un tas saistīts ar to, ka sadalīšanās MU palīdz uzvarēt publisko iepirkumu konkursos.”

Viņš par piemēru min Igaunijā iecerēto MU modeli: “No uzņēmuma kontā ienākošās summas 20% tiks iekasēti nodokļos, un viss. Šāds risinājums vērtējams kā ļoti racionāls, jo atrisina problēmu, ka mazam uzņēmumam ievērojamas summas jātērē par grāmatvedības pakalpojumiem. Tehniski arī Latvijā šāds risinājums būtu iespējams, diemžēl mēs līdz tam nebijām nonākuši,” piebilst ministrs.

Foto: Saeimas kanceleja