• Tweet

Pēdējā laikā notiekošais izglītības jomā rada pamatotu jautājumu, vai Latvija joprojām ir demokrātiska un neatkarīga valsts? Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) demonstrē tipisku padomju laiku izturēšanos – lēmumi izglītības jomā tiek pieņemti bez sabiedrības un iesaistīto personu informēšanas, diskusijām un centieniem panākt vislabāko risinājumu, pamatojoties uz atrastu kompromisu. Savukārt, atbildīgās jomas ministra Kārļa Šadurska komunikācijas stils drīzāk vērtējams kā autoritārs, pašam ministram izpaužoties kā arogantam “Vienotības” ideologam, radot aizdomas, ka savulaik ministram varētu būt bijusi saistība ar čeku. Komunikācijas trūkums ir lielākais Šadurska klupšanas akmens un aizvien vairāk rodas sajūta, ka ministrs Latvijā mēģina atgriezt totalitārisma laikus. Problēmas izglītības nozarē vairs netiek skatītas pēc būtības, par ko liecina pārmetumi, ka par pedagogiem svarīgiem jautājumiem runā anonīmā vēstulē, bet kā citādāk, ja arī mediji vairs nepilda savu sabiedrības sargsuņa pienākumu, bet paklausīgi pūš ministra stabulē.

Saprotama ir pedagogu vēlēšanās paust savu viedokli anonīmi, uzzinot, ka daudzi uzrunātie skolotāji nevēlas minēt savu vārdu, baidoties no represijām, kas varētu sekot no ministrijas puses. Lai arī Latvijā cenzūra ir aizliegta, acīmredzams, ka pedagogi ir iebaidīti – viņi nevēlas riskēt ar savu darba vietu un nākotni, paužot citādu viedokli. Tāpēc gluži neizprotams šķiet fakts, ka mediji runā par centieniem panākt ministra Šadurska demisiju ar anonīmas vēstules starpniecību, tā vietā, lai runātu par vēstulē uzskaitītajām problēmām, kuras ikvienam pedagogam, skolēnam, vecākam un sabiedrībai kopumā ir ļoti smagas un sāpīgas. Un nav svarīgi, vai pedagogi, kas cenšas uzlabot situāciju izglītības sistēmā un stingri iestāties par savām tiesībām, min savus vārdus vai nē, jo šāda situācija izglītības sistēmā jau ir ilgstoša un prasa risinājumus.

Trūkumi izglītības sistēmā un IZM darbā ir daudz, daļu no tiem uzskaitījām arī vēstulē, kurā aicinājām rīkoties un uzlabot izglītības kvalitāti un prestižu. Skolotāji ilgstoši cieš no ministrijas neizdarībām un visatļautības, gan saistībā ar jauno pedagogu atalgojuma modeli, kurā solījums par vienlīdzību un taisnīgumu cietis neveiksmi, gan arī pedagogu “lojalitātes grozījumiem”, kas, šķiet, liek atdzimt laikiem, kad drīkstēja būt tikai viens viedoklis, gan iecerēm, kas attiecas uz mācību saturu, mācību gada pagarināšanu un skolu gaitu uzsākšanu no sešiem gadiem. Izglītības darbiniekiem rūp arī jautājums par interneta vidē plaukstošo bakalaura un maģistra darbu pirkšanas pārdošanas biznesu, kurā, visticamāk, iesaistīti arī paši pasniedzēji. Sasāpējis jautājums ir arī par augstskolu reorganizāciju, kuras pirmais “upuris” ir Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija (RPIVA), kuru plānots pievienot Latvijas Universitātei (LU). Ministrija gan joprojām nespēj uzrādīt Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas reorganizācijas plānu un tā vietā figurē tikai melnraksts uz divarpus lappusēm bez konkrētiem skaitļiem un ekonomiskā pamatojuma. Lai arī ministrs sola neslēgt RPIVA filiāles, bažas gan pastāv, ņemot vēra, ka Latvijas Universitātei nav tik lielas pieredzes darbā tikai ar filiālēm un pedagogi ir pārliecināti, ka pretēji solītajam, filiāles tiks likvidētas.

Ar nožēlu gan nākas secināt, ka skolotāji zaudējuši ticību ne tikai IZM un ministram Šadurskim, bet arī daļai Latvijas mediju, kuri cīņu par kvalitatīvu izglītības sistēmu dēvē par mēģinājumu gāzt Šadurski. Turpmāk pedagogi plāno komunicēt ar tiem medijiem, kuri atbalstījuši un publiskojuši vēstules pilnu saturu bez cenzūras, tie ir portāli NRA.lv, Tautas balss un citi.

Mēs aizvien ceram, ka pedagogi saņems drosmi paust savu viedokli, atceroties, ka izglītības prestižs ir mūsu pašu rokās, ka kvalitatīva izglītība ir tas, uz ko nākotnē nepieciešams tiekties un, ka skolotāja spējās ir iedvesmot skolēnus, mācīt viņiem ne tikai matemātiku un latviešu valodu, bet arīdzan stingri pastāvēt pašiem par sevi it visās dzīves situācijās.

Ministram un medijiem vairs nav iemesla apgalvot, ka vēstule un tajā paustie uzskati un nostāja ir anonīmi, jo viedokli par izglītības jomas nepilnībām un atbalstu vēstulē rakstītajam pauduši vairāki izglītības jomas pārstāvji, tai skaitā, Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti pārstāvoši mācībspēki Valdis Tēraudkalns un Ņikita Andrejevs, Fizikas un matemātikas fakultātes profesors Jānis Buls, kā arī Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes docente Kristīne Āboliņa.

Tāpat aktīvi vēstules pamatideju atbalstītāji ir vairāki Rīgas pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas pārstāvji – Vadībzinātnes profesors Ivars Muzis, Pedagoģijas fakultātes dekāne Inga Stangaine, rektora vietniece Irina Degtjarjova un docentes Gunta Siliņa-Jasjukeviča un Laimrota Kriumane.

Atbalsts nācis arī no Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijas vadošā pētnieka Ziedoņa Miklašēviča un docentes Mārītes Opincānes.

Savu piekrišanu vēstulē paustajam devuši ne tikai augstāko izglītības iestāžu pārstāvji, bet arī vairāki skolotāji no visas Latvijas, tai skaitā Saldus mākslas skolas direktore Vēsma Krūmiņa un Friča Brīvzemnieka pamatskolas skolotāja Ieva Zdanovska.

Tāpat daudzi izteica atbalstu gan ar e-pastu starpniecību, gan telefoniski, paužot lūgumu palikt anonīmiem, baidoties no iespējām represijām un sankcijām no ministrijas un izglītības pārvalžu puses.

Svarīgi, ka aktīvi iesaistījušies ne tikai ar pedagoģiju tieši saistīti cilvēki, bet visdažādāko nozaru pārstāvji, kas ikdienā būdami attālināti no izglītības sistēmas jautājumiem, tāpat izjūt un apzinās pastāvošās nepilnības.

Mēs ceram, ka arvien vairāk pedagogu pārstās baidīties un atklāti paudīs savu viedokli, lai mēs kopīgiem spēkiem spētu pastāvēt par savām un visas valsts interesēm.

Foto: Saeimas kanceleja