• Tweet

“Ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem.” (Tt 2,11) Apustuļa Pāvila vārdi atklāj šīs svētās nakts noslēpumu: ir atklājusies Dieva žēlastība, Viņa dāvana, ko saņemam par velti. Dievišķajā Bērnā, kas mums ir dots, Dieva mīlestība uz mums izpaužas konkrētā veidā.

Šī ir godības nakts, tās godības, ko pasludināja eņģeļi Betlēmē un ko šodien arī mēs pasludinām visā pasaulē. Šī ir prieka pilna nakts, jo no šodienas uz visiem laikiem Mūžīgais un Bezgalīgais nu ir Dievs ar mums! Viņš nav tālu, mums nav Viņš jāmeklē debesu orbītās vai kādā mistiskā idejā; Viņš ir pavisam tuvu, Viņš ir tapis cilvēks, un Viņš nekad nešķirsies no mūsu cilvēcības, ko ir pieņēmis par savu. Šī ir gaismas pielieta nakts: tās gaismas, ko pravietoja Isajs (sal. 9,1), – gaisma, kas apgaismo tos, kas staigā pa tumsas pārņemto zemi, gaisma, kas atspīdēja un ieskāva Betlēmes ganus (sal. Lk 2,9).

Gani vienkārši atklāj to, ka “mums ir dzimis bērns” (Is 9,5), un viņi saprot, ka visa šī godība, viss šis prieks, visa šī gaisma saplūst vienā punktā, satiekas šajā zīmē, uz kuru eņģelis viņiem ir norādījis: “jūs atradīsit bērnu ietītu autiņos un gulošu silē.” (Lk 2,12). Šī ir tā nemainīgā zīme, lai atrastu Jēzu. Ne tikai toreiz, bet arī šodien. Ja gribam svinēt īstus Ziemassvētkus, kontemplēsim šo zīmi: šo mazā jaundzimušā trauslo vienkāršību, Viņa liegās būtnes maigumu, sirds siltumu, ar kādu Viņš ietīts autiņos. Tur ir Dievs.

Ar šo zīmi Evaņģēlijs mums atklāj kādu paradoksu: tas mums stāsta par imperatoru, par pārvaldnieku, par tā laika diženajiem, taču Dievs ar Savu klātbūtni nav tur; Viņš neparādās karaliskās pils cēlajā zālē, bet gan kūtiņas nabadzībā, neatklāj savu klātbūtni šķietamības greznumā, bet gan dzīves vienkāršībā; nevis varenībā, bet gan – tajā, kas ir mazs un kas pārsteidz. Un, lai Viņu satiktu, jāiet tur, kur Viņš atrodas: vajag noliekties, pazemināt sevi, kļūt mazam.

Bērns, kas dzimst, mūs uzrunā: Viņš mūs aicina atstāt ilūzijas, kas mūs piesaista pārejošajam, lai mēs pievērstos būtiskajam, Viņš aicina mūs atteikties no mūsu neremdināmajām pretenzijām, atstāt savu nebeidzamo neapmierinātību un bēdāšanos par kaut ko, kas mums vienmēr pietrūks. Mums nāks par labu to visu atstāt, lai dievišķā Bērna vienkāršībā no jauna rastu mieru, prieku un dzīves jēgu.

Ļausim silītē gulošajam Bērnam sevi uzrunāt. Taču ļausim sevi uzrunāt arī tiem bērniem, kas šodien neguļ savā šūpulī un nesaņem mīļumu no mātes un tēva, bet gan guļ netīrās, aukstās “necieņas silēs”: pazemes patversmēs, kur slēpjas no bombardēšanas, uz lielpilsētu trotuāriem, pārpildītas migrantu barakas kaktos. Ļausim, lai mūs uzrunā bērni, kuriem neļauj piedzimt, bērni, kas raud, jo neviens neremdina viņu izsalkumu, bērni, kas rokās tur nevis rotaļlietas, bet ieročus.

Ziemassvētku noslēpums ar savu gaismu un prieku uzrunā un satricina, jo tas ir vienlaikus cerības un skumju noslēpums. Tas nes sevī skumju garšu – ar to, ka mīlestība netiek pieņemta, ka dzīvība tiek atstumta.

Tā tas notika ar Jāzepu un Mariju, kas atrada namu durvis slēgtas un kas nolika Jēzu kādā silē, “jo viņiem nebija vietas mājoklī.” (Lk 2,7) Jēzus piedzima dažu atstumts un daudzu vienaldzības apņemts. Arī šodien var sastapt to pašu vienaldzību, kad Ziemassvētki kļūst par svētkiem, kuru centrā esam mēs paši un nevis Viņš; kad komercijas gaismas met ēnu, aizsedzot Dieva gaismu; kad esam dāvanu drudža pārņemti, bet paliekam nejūtīgi atstumto priekšā.

Taču Ziemassvētkiem galvenokārt ir cerības smarža, jo, neraugoties uz mūsu tumsu, spoži atspīd Dieva gaisma. Viņa maigā gaisma nebiedē; Dievs, kas ir iemīlējies mūsos, pievelk mūs pie Sevis ar savu maigumu un ar savu piedzimšanu nabadzībā un trauslumā mūsu vidū, kļūstot par vienu no mums. Viņš piedzimst Betlēmē, kas nozīmē – “maizes māja”. Šķiet ar to Viņš vēlas mums teikt, ka piedzimst par maizi mums; Viņš nāk dzīvot pie mums, lai dotu mums Savu dzīvību. Viņs nāk mūsu pasaulē, lai atnestu Savu mīlestību. Viņs nenāk aprīt un komandēt, bet gan barot un kalpot. Tādā veidā mums atklājas tieša saikne, kas sasaista silīti ar krustu, pie kura Jēzus kļūs par maizi, ko lauž. – Tas ir taisns pavediens, kas atklāj mīlestību, kura sevi dod un mūs glābj, kas apgaismo mūsu dzīvi un sniedz mieru mūsu sirdīm.

To šajā naktī saprata gani, kas bija to laiku atstumto vidū. Taču Dieva acīs neviens nav atstumts, un tieši viņi bija Ziemassvētku notikuma ielūgtie. Tie, kas bija pārliecināti par sevi, pašpietiekami, tie palika mājās pie savām lietām; turpretim gani “bez kavēšanās devās ceļā” (sal. Lk 2,16).

Ļausim arī mēs Jēzum šonakt sevi uzrunāt un sapulcināt! Iesim pie Viņa ar paļāvību, neapstājoties pie tā, kas liek mums justies atstumtiem, neapstājoties pie saviem ierobežojumiem! Ļausim lai mums pieskaras maigums, kas atpestī un glābj! Tuvosimiem Dievam, kas dara mums Sevi tik tuvu! Apstāsimies pie silītes un palūkosimies! Iztēlosimies Jēzus piedzimšanu: gaismu un mieru, vislielāko nabadzību un atstumtību! Ieiesim kopā ar ganiņiem patiesajos Ziemassvētkos! Pienesīsim Jēzum to, kas mēs esam: savas vājās vietas, savus ievainojumus, kas nav dziedināti. Tādā veidā – Jēzū – izjutīsim īsto Ziemassvētku garu: to skaistumu, ka esam Dieva mīlēti. Ar Mariju un Jāzepu pabūsim silītes priekšā, uzlūkosim Jēzu, kas dzimst kā dzīvības maize manai dzīvei. Kontemplēsim Viņa mīlestību – pazemīgu un bezgalīgu! Pateiksim Viņam paldies! – paldies, jo Tu esi to visu izdarījis priekš manis!