• Tweet

Ģeopolitika – zinātne par ģeogrāfijas ietekmi uz starptautisko politiku – ir veids kā racionāli izskaidrot lielvalstu stratēģiju attiecībā pret citām lielvalstīm un, kas ir svarīgākais mums, arī stratēģiju attiecībā uz nelielajām valstīm. Tas ir arī veids kā šo stratēģiju paredzēt, balstoties uz ģeopolitiskās domas adekvātu izpratni. Lai arī vārdu salikums ‘’ģeopolitiskā situācija’’ ir ieguvis teju maģisku varu, šķiet šī ģeopolitiskā situācija ir vien papildinājusi politiķu vārdnīcas, bet ne likusi sākt domāt tā, kā domā lielie ģeopolitiskie ‘’dzirnakmeņi’’ – ASV un Krievija, lai starp šiem dzirnakmeņiem nodrošinātu Latvijas drošību. Par to liecina uzticība Vācijas ārpolitiskajiem un pat iekšpolitiskajiem uzstādījumiem, saistot to ar NATO, un Rietumu pasaules nostāju.

No ģeopolitiskās domāšanas viedokļa Latvijas orientācija uz Vāciju ir pilnīgi neloģiska. Šeit ir tikai viens skaidrojums – ideoloģijas jaukšana ar ģeopolitisku orientāciju. Jo vairāk Krievijas un Rietumu konflikts tiek skaidrots ideoloģiski kā liberāli-demokrātisko un nedemokrātisko vērtību konflikts, jo mēs vairāk attālināmies no izpratnes par to, kas Latvijai ir nepieciešams ģeopolitiski. Proti, ne jau tas, ka Vācija ir demokrātiska, liks tai sargāt Latviju no nedemokrātiskās Krievijas. Tas pats attiecībā uz Franciju un citām Rietumeiropas valstīm. Savukārt, mūsu dabiskie ģeopolitiskie partneri, kā Polija tiek saistīta ar nedemokrātisko Krieviju, kas ir ideoloģisks skatījums. Kad ideoloģisks skatījums aizmiglo racionālu stratēģiju, tad zaudējums ir neizbēgams.

Putina Krievija tādā ziņā ir elastīgāka par PSRS – tā sadarbojas ar visa ideoloģiskā spektra pārstāvjiem, ja vien tie ļauj īstenot tās ģeopolitiskās intereses: gan ar t.s. ‘’antifašistiem’’ Baltijā, gan nacionālistiem Francijā, gan Londonas biznesmeņiem, gan radikāliem sociālistiem. Arī ASV ir elastīga –, protams, tās sevi vienmēr uzskatīs par ‘’pilsētu kalnā’’, paraugu visai pasaulei un liberāli-demokrātisko vērtību aizstāvi, bet ASV nekad neļaus ideoloģijai aizmiglot tās ģeopolitisko skatījumu. Piemēram, Ukrainas gadījumā tika pievērtas acis uz nacionālistu lielo lomu ‘’Maidana’’ organizēšanā, Janukoviča patriekšanā un vēlāk brīvprātīgo bataljonu formēšanā, jo tas sakrīt ar ASV kopējo stratēģiju. Ja ideoloģija ir cilvēka domas produkts, tad ģeopolitika darbojas pēc likumiem, kas ir līdzīgi fizikas likumiem – vārdi ‘’hegemonija’’, ‘’līdzsvars’’ un ‘’iegrožošana’’ šajā ziņā raksturo realitāti adekvātāk nekā vārdi ‘’cilvēktiesības’’, ‘’vārda brīvība’’ un ‘’pašnoteikšanās’’.

Šajā rakstā nav iespējams visaptveroši izklāstīt ģeopolitikas teoriju, bet, attiecībā uz mums būtisko, ir jāņem vērā sekojošie ģeopolitikas pamatelementi. Pirmkārt, tā ir cīņa starp jūras varu un kontinentālo varu. Šī sadursme reiz izpaudās kā Atēnu un Spartas konflikts, vēlāk Romas un Kartāgas kari. Rietumu vēsturē to pazīstam kā Britu impērijas cīņu ar Napoleona Franciju, vēlāk Vāciju divos pasaules karos, bet, sākot ar Auksto, karu – ASV un PSRS/Krievijas sadursmi.

Gan savulaik Lielbritānijas, gan šodien ASV galvenais ģeopolitiskais mērķis Eirāzijā vienmēr ir bijis novērst kontinentālās lielvaras izveidošanos, kas to nomāktu gan iedzīvotāju skaita ziņā, gan resursu ziņā – ģeopolitikā masai ir izšķiroša nozīme. Tāpēc Lielbritānija iesaistījās karā pret Napoleonu un vēlāk pret Vāciju. Tāpēc ASV Eirāzijā spēlē to, ko izcilais amerikāņu stratēģis Bržezinskis nosauca par ģeostratēģisko ‘’šaha galdiņa’’ doktrīnu. ASV vienmēr ir ‘’šķēlusi’’ Eirāziju, radot līdzsvaru, kurā ASV var kalpot kā mediators. Šī līdzsvara vārdā ASV noteikti nevēlas Krievijas sabrukumu, jo tas nozīmētu Ķīnas pilnīgu dominanci pār kontinentu. Vēlamais rezultāts ir Krievija aptuveni 1991. gada pozīcijās – neagresīva reģionāla lielvalsts, līdzīga Vācijai vai Francijai. Savukārt Krievija vienmēr ir centusies izveidot kontinentālo lielvaru, kas ļautu padziļināt tās stratēģisko dziļumu, kurā pati Krievija būtu Rietumvalstu armijām teju neaizsniedzama – tās sapnis ir Maskavas-Berlīnes-Parīzes ass, kas kādu brīdi pēc ASV iebrukuma Irākā šķita tuvu realizācijai. Signāli par šādas ass veidošanos ir noprotami saistībā ar Vācijas un Krievijas darījumiem enerģētikā, Vācijas pasīvās reakcijas Ukrainas jautājumā, Francijas karakuģu pārdošanas mēģinājumiem Krievijai un vēl no daudziem citiem gadījumiem. Šī savstarpējā saslēgšanās nav nekas jauns – tā ir bijusi daudzu Vācijas un Krievijas ģeopolitiķu sapnis jau kopš pagājušā gadsimta sākuma. Realitātē šī ass pastāvēja vien laikā starp Molotova-Ribentropa pakta parakstīšanu 1939. gadā un Vācijas uzbrukumu PSRS 1941. gadā. Lieki piebilst, ka šāda Eirāzijas ģeopolitiskā projekta realizēšanās ir eksistenciāls drauds Latvijai, latviešu tautai un visām pārējām tautām starp Berlīni un Maskavu.

Mūsu priekšstats par Latvijas un citu Austrumu/Centrālās Eiropas valstu izveidošanos starp abiem pasaules kariem balstās patriotiskā un romantiskā priekšstatā par valstu pašnoteikšanās tiesību realizāciju un demokrātijas uzvaru pār vecajām Eiropas impērijām. Šis priekšstats neļauj izprast to, kas notika pēc 2. pasaules kara, kad demokrātiskās Rietumvalstis atdeva Baltiju Staļinam… Mums šis priekšstats ir jāpārvērtē un jāpaskatās uz to no ģeopolitiskās loģikas viedokļa, jo tas šodien ir tieši tikpat aktuāli. Iemesls kāpēc Latvija un citas Eiropas valstis varēja uz divām desmitgadēm starp abiem pasaules kariem baudīt savu neatkarību, izrietēja no šādiem diviem faktoriem:

1)Kontinentālo lielvaru zaudējums karā un to impēriju sabrukums – Vācija un Krievija zaudēja milzīgas teritorijas, un uz divām desmitgadēm ir par vāju, lai atgūtu savas pozīcijas. Austroungārija beidza pastāvēt. Kontinentālo lielvaru ‘’svars’’ bija nepietiekams revanšam;

2) Lielbritānijas un ASV interese izveidot ‘’cordon sanitaire’’ starp Vāciju un PSRS, lai apturētu boļševisma izplatīšanos un novērstu potenciālo aliansi starp abām valstīm. Tā rezultātā izveidojās jaunās valstis mūsu reģionā – ar Latviju tajā skaitā.

Pēc divām desmitgadēm PSRS spēks bija tik liels, ka tā okupēja Baltijas valstis, Poliju un Besarābiju, bet 1945. gadā, sakaujot Vāciju, panāca Rietumu klusu piekrišanu jaunajam ietekmes sfēru sadalījumam. Vairākas desmitgades ASV cīnījās lai iegrožotu PSRS, bet 1991. gadā tika izveidota unipolāra sistēma ar ASV kā vienīgo pasaules lielvaru. Šīs jaunās sistēmas ietvaros tika atjaunota Latvijas neatkarība. Šobrīd mēs redzam jaunas sistēmas veidošanos – Krievija tiecas atjaunot savu kontinentālo varu Eiropā.

Tāpēc ir svarīgi atcerēties ģeopolitikas pamatprincipus pasaule un mūsu reģionā. Varam secināt:

1) Latvijas neatkarība vistiešākajā mērā ir atkarīga no ASV un tās militārās alianses NATO intereses cīnīties pret kontinentālas Eirāzijas valsts izveidošanos;

2) ASV un Krievijas saspīlējums no ģeopolitiskās loģikas viedokļa ir neizbēgams, kamēr Francija un Vācija vienmēr uz Krieviju skatīsies kā uz potenciālu sabiedroto;

3) ASV centīsies stiprināt ‘’cordon sanitaire’’ – valstis starp Baltijas un Melno jūru, lai novērstu potenciālo Parīzes-Berlīnes-Maskavas asi. Polija un Ukraina pēc sava iedzīvotāju skaita, valsts plašuma un resursiem ir lielākais šķērslis Krievijas ģeopolitisko interešu realizācijai. Vācija un Francija mūsu reģiona valstis labākajā gadījumā aktīvi neaizstāvēs pret Krievijas centieniem tās nomelnot kā ‘’failed states’’ un vietas, kur ‘’atdzimst fašisms’’, sliktākā gadījumā – palīdzēs graut to tēlu, kā tas notiek, piemēram, Polijas gadījumā.

Tātad Latvijas ģeopolitiskajās interesēs ir:

1) stiprināt attiecības ar ASV kā ar pasaules lielvaru, kurai vienīgai ir interese ierobežot Krieviju;

2) stiprināt attiecības ar mūsu reģionālajiem sabiedrotajiem – Baltijas valstīm, Poliju, Ukrainu. Censties iesaistīt Baltkrieviju šādā aliansē, lai novērstu Baltijas izolāciju;

3) ar gudru piesardzību raudzīties uz potenciālajiem Krievijas sabiedrotajiem Eiropā. Protams, vienmēr nepieciešams uzturēt labas attiecības ar pārējo ES, bet ne sentimentāli paļauties uz visām ES valstīm kā mūsu demokrātiskajiem draugiem, kuri nekad mūs nenodotu.