• Tweet

Partijas “Vienotība” valde nav virzījusi Kārļa Šadurska kandidatūru Ministru prezidenta amatam tāpēc, ka partijas līdere Solvita Āboltiņa nebija gatava atsaukt savu kandidatūru,  liecina portālā “pietiek.com” publicētais Alekseja Loskutova paskaidrojums par to, kā rezultātā “Vienotība” ir zaudējusi Ministra prezidenta amatu un tiesības vadīt valdību.

Pēc Loskutova rakstītā, partijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa pagājušā gada 19. novembrī uzaicināja uz sarunu Ilzi Viņķeli, lai iezīmētu, viņasprāt, nepieciešamās pārmaiņas valdībā. Kritiski vērtējot Laimdotas Straujumas un Ministru kabineta darbību, Āboltiņa darīja zināmu, ka nepieciešams valdības restarts un viņa ir gatava uzņemties valdības vadību.

Deputāts vēstulē norāda, ka paredzētās izmaiņas esot saskaņotas ar Valsts prezidentu, kurš esot solījis Āboltiņai nomināciju Ministru prezidenta amatam.

Āboltiņa esot vēlējusies pārliecināties, vai šī plāna īstenošanu atbalstītu Viņķele, kā arī deputāti Lolita Čigāne (V), Ints Dālderis (V), Andrejs Judins (V), Aleksejs Loskutovs (V) un Veiko Spolītis, jo Valsts prezidents esot vēlējies apliecinājumu, ka Āboltiņas valdību atbalstītu visa “Vienotības” frakcija, arī tā sauktie opozicionāri.

Āboltiņa apliecināja, ka ar Straujumu šis plāns vēl nav pārrunāts, jo neesot izdevies satikties sarunai. Sarunā tika iezīmētas topošās valdības koalīcijas aprises, norādot, ka Nacionālā apvienība (NA) netiktu aicināta koalīcijā, bet partnerības ietvaros tikai atsevišķi tās pārstāvji tiktu uzaicināti valdībā (uz Kultūras ministriju un VARAM), savukārt balsu vairākuma nodrošināšanai piesaistītu Latvijas Reģionu Apvienību, Dainim Liepiņam piedāvājot vadīt Ekonomikas ministriju.

Skaidrojot tālāko norisi, Loskutovs norāda, ka Viņķele lūgusi tikšanos kopā ar domubiedriem, kas arī notika 23.novembrī, kurā Āboltiņa atkārtoti informēja par savu plānu. Deputāti norādījuši, ka NA atstāšana ārpus koalīcijas būtu nesaprātīga pieaugušas labējās radikalizācijas apstākļos Eiropā, un uzsvēra, ka stabilu koalīciju bez Nacionālās apvienības izveidot nav iespējams. Tika uzsvērts, ka Liepiņš kā tiesājamais nedrīkst strādāt valdībā un ka “Vienotības” virzītajai izglītības ministrei Mārītei Seilei vajadzētu piedāvāt iespēju turpināt darbu arī jaunajā Ministru kabinetā.

Deputāti vaicājuši, vai Āboltiņa redz iespēju restartēto valdības vadīšanu uzticēt kādam citam “Vienotības” politiķim, kas bauda lielāku sabiedrības uzticību, uz ko politiķe atbildējusi ar nē.

Vēstulē tiek norādīts, kad Straujuma atradās darba vizītē Ķīnā, notika mēģinājums viņu pierunāt atkāpties no amata, tomēr premjere nepakļāvās spiedienam. Deputāti informēja Straujumu par Āboltiņas plānu, vaicājot premjeres viedokli par gatavību demisionēt un to, vai ar viņu notiekošais tiek saskaņots. Straujuma pauda gatavību turpināt strādāt, tomēr pēc partijas kongresa Straujuma paziņoja par demisiju.

Pēc Straujumas demisijas “Vienotība” izveidoja sarunu grupu, kas tiksies ar Valsts prezidentu, iekļaujot tajā arī Andreju Judinu.

Loskutovs min, ka pirms tikšanās ar Vējonim nav notikušas diskusijas par vēlamo topošās valdības koalīcijas modeli. “Ja būtu iespējams šo jautājumu pirms tikšanās ar Valsts prezidentu izdiskutēt valdē, šī iespēja noteiktu tiktu izmantota,” viņš skaidro.

“Neilgi pēc tam Nacionālā apvienība publiski paziņoja, ka neatbalstīs Āboltiņu kā Ministru prezidenta amata kandidāti, pamatojot to ar sabiedrības kritiski zemo uzticību Āboltiņai,” norāda deputāts, piebilstot, ka neskatoties uz to, ka 15.decembrī “Vienotības” valde un frakcijas sēdē bez izvērstas diskusijas par iespējamiem valdības veidošanas sarežģījumu riskiem Āboltiņa tika nosaukta kā vienīgā partijas premjera kandidāte.

Deputāts norāda, ka neraugoties uz Judina, Čigānes un Viņķeles aicinājumu izvirzīto kandidāti nekavējoties apstiprināt ar balsojumu, valdes un frakcijas lēmums tika atlikts līdz 28. decembrim, nosakot interneta un īsziņu balsošanas procedūru.

“Šī balsojuma rezultāti “Vienotības” valdei tika atklāti tikai 4. janvāra valdes sēdē – no kopumā 32 valdes un frakcijas pārstāvjiem Āboltiņu atbalstīja 24,” skaidro Loskutovs, piebilstot, ka balsošanas rezultāti netika izmantoti, lai oficiāli pieteiktu Āboltiņu kā premjera amata kandidāti Valsts prezidentam.

“Nav izslēgts, ka Āboltiņa tika pieteikta, bet bija noraidīta, jo uz tikšanos ar Valsts prezidentu 30. decembrī netika aicināti sarunu grupas dalībnieki un līdz ar to nav zināms tikšanās saturs,” viņš min.

Loskutovs norāda, ka Čigāne sarunā ar Šadurski 8. janvārī savu domubiedru vārdā apliecināja atbalstu viņa izvirzīšanai premjera amatam, aicinot atbalstu nostiprināt ar valdes balsojumu. Taču Āboltiņa atsaukusi 11. janvārī plānoto valdes sēdi, kurā Šadurski varētu oficiāli izvirzīt premjera amatam.

Judins un Loskutovs atkārtoti lūdza sasaukt valdes sēdi un oficiāli nominēt Šadurski, tomēr ne valdes, ne frakcijas sēde nenotika.

11. janvārī koalīcijas partneri tikās ar “Vienotības” pārstāvjiem – NA tikās ar Viņķeli un Judinu, bet Zaļo un zemnieku savienība (ZZS) – ar Viņķeli un Čigāni. “Šajās sarunās “Vienotības” deputāti apliecināja, ka noteikti atbalstīs Šadurski, ja Valsts prezidents viņu nominēs Ministru prezidenta amatam,” apliecina Loskutovs.

Uz vairākkārtīgiem jautājumiem par to, vai par Šadurski ir arī valdes un frakcijas lēmums, nācies gan atzīt, ka valdes sēde ar oficiālu nomināciju nav plānota.

Ieilgušās neskaidrības dēļ ZZS valde 11. janvārī izvirzīja Māri Kučinski kā apvienības kandidātu Ministru prezidenta amatam. “”Vienotības” deputāti arī 12. janvārī “Vienotības” sarakstē turpināja pieprasīt valdes sēdes sasaukšanu, tomēr nesekmīgi.

Deputāts norāda, ka nešaubās, ka pēc divu “Vienotības” pārstāvju atteikšanās būt nominētiem Ministru prezidenta amatam, Valsts prezidents nevarēja nosaukt “Vienotības” biedru kā kandidātu uz šo amatu, nepārliecinoties, ka tam ir partijas atbalsts, proti, ka partijas valde viņu ir izvirzījusi kā kandidātu Ministru prezidenta amatam. Viņš uzsver, piebilstot, ka Šadurskis formāli nav izvirzīts Āboltiņas nostājas dēļ.