• Tweet

Lai arī Ekonomikas ministrijas (EM) galvenais uzdevums ir rūpēties par Latvijas uzņēmējdarbības attīstību un tautsaimniecības konkurētspējas celšanu ilgtermiņā, kā izrādās, ministrija, kopumā ar to netiek galā, savukārt ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola pat nemaz tā īsti nezina, kas notiek ārpus viņas kabineta sienām.

EM savulaik ir daudz kritizēta – gan par elektrības tirgus atvēršanu, kas nav devusi gaidīto izmaksu samazinājumu, gan saistībā ar Latvijas nepiedalīšanos pasaules lielākajā starptautiskajā izstādē “World EXPO”, nemaz nerunājot par dažādiem likumprojektiem, kuru mērķis, kā izskatās, nav atvieglot uzņēmēju un visas sabiedrības dzīvi, bet tieši otrādi – to sarežģīt.

Interešu konflikts vērojams arī nesenajā valdības lēmumā, kas paredz, ka Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA) tiek pievienota Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA). Tā vietā, lai ekonomikas ministre turpinātu meklēt jaunu TAVA vadītāju, Reizniece – Ozola lēmusi, ka aģentūras groži turpmāk būs viņas dzīvesbiedra, LIAA vadītāja Andra Ozola rokās. Šāds pārsteidzīgs lēmums izraisījis sabiedrības šaubas un neuzticību, nostiprinot pārliecību, ka valsts amatpersonas darbojas personīgu interešu vadītas.

Vēl viens svaigs piemērs EM kārtējām neizdarībām ir Latvijas Televīzijas raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” žurnālista Gunta Bojāra atklājums, proti, vasarā uzsākot uzņēmējdarbību Jūrmalā un atverot savu uzņēmumu, visas vasaras laikā legāli nav iespējams izlīkumot pa birokrātisko prasību labirintu un tikt pie būvvaldes saskaņojuma un tirdzniecības atļaujas terasei ar četriem galdiņiem.

Šāds atklājums izrādījies pārsteigums ekonomikas ministrei, kura norādījusi, ka birokrātijas apmēri, ar ko saskaras tie, kas vēlas uzsākt uzņēmējdarbību, ir šokējoši, demonstrējot ne tikai ministrei neatbilstošu zināšanu trūkumu, bet arī liekot uzdot jautājumus par atbilstību savam amatam. Interesanti, ka neraugoties uz to, ka pirms stāšanās ministres amatā, Reizniece – Ozola vadījusi biznesa inkubatoru, viņai patiesībā nav lielas nojausmas par to, kas notiek Latvijas uzņēmējdarbībā, jo, kā atzīst pati ministre, “grūti to saprast, kad sēdi un birokrātiski raksti papīrus”.

Kā gan ministre var runāt par valsts atbalstu uzņēmējiem, ja viņai patiesībai nav zināšanas par to, cik grūti uzsākt savu biznesu? Kaut vai paskatoties uz Konkurences likumu, kas pašreizējā redakcijā drīzāk grauj, nevis attīsta uzņēmumu konkurētspēju. Tam papildus uzskatāms piemērs ir Latvijas reitingi jaunākajā Pasaules Bankas pētījumā “Doing Business”, kuru valsts ierindojusies tikai 22. vietā. Gandrīz vai neizprotams ir fakts, ka EM skaļi slavē valsts sasniegumus, kamēr reālā situācija liecina, ka Latvijas reitingi rāda vāji sabalansētu uzņēmējdarbības vidi.

Šie un vēl citi jautājumi būtu tie, kurus jārisina EM, taču tā vietā darbs ir aizgājis pašplūsmā. Savukārt ekonomikas ministre neziņā rausta plecus un turpina nodarboties ar neizprotamām reorganizācijām, likumprojektu virzīšanām un tik pat kā ģimenes uzņēmumu paplašināšanu.

Ministrei Reizniecei – Ozolai kā nozares atbildīgajai vajadzētu būt informētai par visu, kas saistīts ar Latvijas ekonomiku, tautsaimniecību un uzņēmējdarbību, viņai vajadzētu pārraudzīt svarīgākās uzņēmējdarbības nozares un aizstāvēt sabiedrības intereses, taču tā vietā ministrei nav ne jausmas, kas valstī notiek. Tad varbūt daudz atbilstošāks šajā amatā būtu žurnālists Guntis Bojārs, kurš ar vienu raidījuma ciklu atklājis daudz vairāk nesakārtotu jautājumu, kā ministre gada laikā, kopš atrodas amatā?

EM darbs jau ilgstoši raisa neuzticību un tā turpinot par Latvijas uzņēmējdarbības attīstību un izaugsmi varam pavisam aizmirst. Ekonomikas ministra amatu nevar ieņemt cilvēks, kurš nav informēts par to, kas notiek valstī – vadības groži jāpārņem profesionālim, kurš patiešām ir gatavs strādāt un celt Latvijas ekonomiku, nevis to gremdēt!