• Tweet

No 25. septembra līdz 20. decembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls norisināsies izstāde „Akvarelis Latvijā. 19.–21. gadsimts”.

„Nejaušība ir viena no akvareļtehnikas iezīmēm. Bet cita lieta ir nejaušības organizēt.Nejaušības organizēt dzīvē ir tas pats, kas uzgleznot labu akvareli.” Kurts Fridrihsons

Pirmo reizi Latvijas Nacionālā mākslas muzeja vēsturē skatāma tik vērienīga akvareļu izstāde, kas aptver trīs gadsimtus. Tā iezīmē Latvijas akvareļtehnikas daudzveidīgo lietojumu vēsturiskā, mitoloģiskā un sadzīves žanra, portreta, akta, ainavas un klusās dabas kompozīcijās, kā arī grāmatu ilustrācijās un teātra kostīmu skicēs.

19. gadsimtā akvareļa tehniku plaši izmantoja baltvācu mākslinieki: Johans Kristofs Broce, Johans Lēbrehts Eginks, Augusts Pecolds, Karls Grass, Kārlis Ludvigs Zēbode, Jūliuss Dērings un citi. Vairāk vai mazāk, iekļaujoties kopējā Eiropas mākslas evolūcijas procesā, viņi gleznoja ainavas, laikabiedru portretus, kara un sadzīves skatus, klusās dabas, fiksēja savam laikam ievērojamos arhitektūras un mākslas objektus. Latviešu profesionālās mākslas pirmos izcilos panākumus Eiropas mēroga akvareļglezniecībā apliecināja Kārlis Hūns.

Īpaši nozīmīgi ir akvareļi, kas ataino latviešu nacionālās skolas veidošanās un attīstības procesu 19. gadsimta beigās. 1891. gadā Pēterburgā dibinātā latviešu mākslinieku pulciņa „Rūķis” biedri (Ādams Alksnis, Janis Rozentāls, Johans Valters, Vilhelms Purvītis) 1896. gadā, darinot albumu „Ainas no latviešu tautas dzīves”, sāka mērķtiecīgi apgūt akvareļglezniecības tehniku. Unikālais eksponāts (latviešu biedrību pasūtījums dāvanai Krievijas caram Nikolajam II) izstādē visā pilnībā būs aplūkojams pirmo reizi.

19. un 20. gadsimta mijā ar akvareļa krāsām tapušajos gleznojumos pieauga dekoratīvo efektu nozīme, kuru sasniegšanai izmantoti gaismā mirdzošai vitrāžai līdzīgi dzidri, caurspīdīgi krāsu klājumi, kas izpildījumā apvienoti ar izsmalcināti lineārām stilizācijām jūgendstila garā (Jūlijs Jaunkalniņš, Rūdolfs Pērle).

Pieaugot tēlojuma abstrahēšanās un nosacītības līmenim, Pirmā pasaules kara laikā latviešu modernisti ar laikmeta dramatiskajām tēmām – bēgļu gaitām un strēlnieku dzīvi – kompozīciju risinājumos rod sintezējošu vienkāršību. Ar akvareli gleznotā līnija iegūst ekspresīvāku raksturu, pakļaujoties skaidru laukumu un formu veidošanas uzdevumiem, savukārt krāszieds, salīdzinot ar gadsimta mijas pasteļtoņiem, kļūst tonāli tumšāks un askētiskāks, bet tā klājums blīvāks (Jāzeps Grosvalds, Jēkabs Kazaks, Niklāvs Strunke, Ansis Cīrulis).

20. gadsimta 20. un 30. gadu akvareļu gleznojumos pārstāvētas dažādas stilistiskās tendences: gan kubisms ar ģeometriski „skaldītiem” laukumiem (Aleksandra Beļcova), gan Art Déco ar līniju plastisku atraisītību un vijīgumu, pretstatītu ornamentalizētām plaknēm ar dekoratīvu stilizāciju (Niklāvs Strunke), gan ekspresīvāki radošie meklējumi modernisma formālajos eksperimentos (Jānis Tīdemanis, Kārlis Padegs). Jaunreālisms no abstrakcijas atgriezās pie reālistiskāka tēlojuma variācijām (Aleksandra Beļcova, Hilda Vīka) līdz pat tradicionālismam (Francis Bange).

Padomju okupācijas pirmajā desmitgadē akvarelis turpināja pastāvēt galvenokārt pirmskara tradīciju ietvaros (Jānis Liepiņš, Uga Skulme, Bruno Jaunzems, Arnolds Dimiņš, Alfejs Bromults). 20. gadsimta 50. gadu otrajā pusē sākās nozīmīgs pavērsiens latviešu akvareļglezniecības vēsturē. Akvarelis triumfēja Latvijā un toreizējā plašajā Padomju Savienībā, tas tika atzīts un godāts citur pasaulē. Tā laika spožākie akvareļgleznotāji – Kurts Fridrihsons, Kārlis Sūniņš, Egons Cēsnieks, Nikolajs Petraškevičs, Eduards Jurķelis, Laimdonis Grasmanis, Jānis Brekte. Raksturojot šo periodu, Henrihs Vorkals teicis: „Akvareļglezniecība bija svaigs gaiss glezniecībā, tā atmodināja glezniecību.”

1960. gados aizvien problemātiskāk kļuva noturēt iekarotās pozīcijas – būt ne tikai izslavētiem un populāriem, bet arī labākajiem. Romis Bēms, Antons Megnis, Laimonis Kupcis, Alise Zvirbule, Jēkabs Spriņģis, Harijs Blunavs, Indulis Zariņš, Džemma Skulme, Raimonds Ginters, Oļģerts Jaunarājs, Alfrēds Kalniņš, Monika Ose pierādīja, ka akvarelis var būt gan acij tīkams objekts, gan augstvērtīgs mākslas darbs ar idejisku un garīgu slodzi. Būtiski daudzveidojās tā tehnisko paņēmienu diapazons un tēmu interpretācija.

20. gadsimta 60. gadu beigās un 70. gados akvarelistu radošajā kolektīvā pakāpeniski iekļāvās jaunie autori – Juris Zvirbulis, Jānis Anmanis, Romualds Geikins, Malda Muižule, Ieva Spalviņa, Jānis Spalviņš, Irina Vorkale, Inese Siliņa, Henrihs Vorkals un vēl daudzi citi mākslinieki, kas šajā tehnikā gribēja un prata izteikties. Turpmākajos gadu desmitos akvarelis kļuva tehniski un idejiski komplicētāks, emocionāli atraisītāks un niansētāks. Mūsdienās interese par „tīro” akvareli Kristapa Ģelža, Ievas Jurjānes, Kristiana Brektes un Helēnas Heinrihsones daiļradē liecina, ka akvareļglezniecības iespējas latviešu mākslā vēl nebūt nav izsmeltas.

Izstādi papildina katalogs (sastādītāja: Elita Ansone) un plaša pasākumu programma, kas ietver tikšanās un sarunas ar nozares speciālistiem, māksliniekiem, ekskursijas, radošās nodarbības u.c.