• Tweet

Drošība Eiropā, īpaši Baltijā, kā tiek uzskatīts, svārstās uz naža asmens. Bažas par valstu drošību pieaug spēkā, cilvēki aizvien vairāk raizējas par valsts militāro spēku iespējām vajadzības gadījumā aizsargāt viņu ģimenes un tuviniekus.

Nav noslēpums, ka Krievijā armijai tiek atvēlēta finansiāli liela daļa no valsts budžeta. Karavīru militārajos spēkos ir daudz, tāpat arī nepieciešamā tehnika un aprīkojums. Zināms arī tas, ka Kremļa vadībā tiek aktīvi rīkotas militāras apmācības, kas rada vislielākās bažas, jo tās tiek organizētas Baltijas valstu tuvumā. Piemēram, Latvijas robežas tuvumā, Ostrovā, atrodas Krievijas helikopteru bāze un tur Krievija veido tehniku ar pasaulē modernākajiem kaujas helikopteriem. Netālu no Ostravas atrodas vēl viena – Pleskavas – militārā bāze. Tajā atrodas gaisa desanta divīzija, kas ir vislabāk ekipētā un ar visaugstāko kaujas gatavību Krievijā.

Bez bāzēm un neskaitāmajām militārajām apmācībām, kuras notiek bieži un apjomīgas, arvien biežāk pie Baltijas valstu, arī Latvijas, teritorijām tiek identificēta Krievijas tehnika- militārie kuģi, zemūdenes un reaktīvās lidmašīnas, kas klaji pārkāpj starptautiskajos līgumos noteiktās robežas. Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) cenšoties ar Krievijas militāro tehniku sazināties, vienmēr tiek skaidroti dažādi iemesli, kādēļ tikusi pārkāpta robeža, vai vēl ļaunāk- uz centieniem rast paskaidrojumu, netiek sniegta atbilde. Ja gada sākumā šāda neatļauta robežas šķērsošana bija kas ievērīgs un šokējošs, tagad medijos tāda veida informācija tiek pasniegta kā kaut kas pilnīgi pieņemams un normāls.

Un kā ir ar mūsu valsti Latviju? Kamēr Krievijas militāro spēku iespējas turpina attīstīties, vai mēs esam drošībā? Izdevums “Newsweek” nesen nosodīja Baltijas valstis, kuras nav turējušas solījumu valsts aizsardzībai veltīt ne mazāk kā 2% no iekšzemes kopprodukta (IKP), lai attīstītu valsts militāros spēkus. Pašlaik nosacījumu ievērojusi tikai Igaunija, kura izsūtījusi vēstuli septiņiem tūkstošiem rezerves karavīru, aicinot viņus ierasties uz mobilizācijas mācībām nākamā gada maijā.

ASV pētnieks Teds Gailens Kārpenters norādīja, ka Baltijas valstis pārāk bezatbildīgi attiecas pret savu valstu iedzīvotāju drošību, žēlojot militārai jomai atveltīt pat tik niecīgu vienību kā 2% no IKP.

Kārpenters atzina, ka Baltijas valstis, iespējams, nevarētu atvairīt Krievijas invāziju, taču ar atbilstošu finansiālo atbalstu radītu apstākļus, ka militārās vienības būtu uzkrājušas pietiekamus spēkus, lai palēlinātu Krievijas armijas virzīšanos uz priekšu. Pētnieks pauda, ka ASV nevajadzētu tik daudz pievērsties Igaunijas, Lietuvas un Latvijas drošībai, ņemot vērā, ka šīm valstīm par savu drošību ir vienalga.

Līdzīgi kā Igaunija, arī Latvija un Lietuva uz mācībām iesauks atvaļinātos un rezerves karavīrus. Jāatzīst, ka Latvijas plāni ir krietni pieticīgāki, kā kaimiņvalstīm, jo to, ko tās uztic rezerves karavīriem, Latvijā veic zemessargi. Pašlaik situācija ir mainījusies, un Latvija vēlas vairāk pievērsties atvaļināto, rezervē ieskaitīto, karavīru apmācībām, savukārt šiem karavīriem, nāksies aicinājumu ievērot. Rezerves kapteinis Raivis Ušackis, kurš no profesionālā dienesta aizgāja pirms pieciem gadiem, ieteica veikt tādu mobilizāciju, kura būtu militāras apmācības studentiem, lai jaunieši uzzinātu, kas ir drošība un militārie spēkie, kā arī audzinātu nacionālo apziņu.

Lielākā problēma, kas sagaida uz obligātajām mācībām iesauktos karavīrus, ir mācību saskaņošana ar jaunajām darba vietām, kuras, iespējams, uz laiku nevēlēsies ļaut saviem darbiniekiem doties prom. Karavīriem gan nebūs iespēja neierasties uz mācībām, jo to nosaka juridisks likums, taču jārēķinās, ka daudzi karavīri ir arī pārcēlušies uz ārzemēm, un tik drīz atgriezties neplāno.

Gan armijas vadība, gan rezerves karavīri atbalsta militārās mācības, tomēr uzskata, ka mobilizācijai jābūt pārdomātai, ar attiecīgo ekipējumu, jo pretējā gadījumā mācībās pavadītās dienas būtu tikai lieka laika nosišana.

Lai gan ar problēmām nākas saskarties vienmēr, izskatās, ka drošības apsvērumi Latvijā vienmēr ir līdz galam nepārdomāti un vienaldzīgas attieksmes pieņemti. Sabiedrībā šāda izturēšanās rada neuzticību NBS un savas drošības nodrošināšanai, tomēr visvairāk jau valstij, kuru prioritāšu sarakstā valsts aizsardzība ir vienā no pēdējām vietām. Nav gan saprotams kādēļ, jo invāzijas gadījumā, ciestu ikviens, neskatoties uz amatu un statusu sabiedrībā.

Sāk šķist, ka ieplānotās rezerves karavīru mācības tiek rīkotas vien tādēļ, lai “ķeksīša” pēc izpildītu pienākumu, kuru valstij uzliek attīstītās valstis, un nav skaidrs, vai tās tiek rīkots cilvēku dēļ un dos kādu labumu. Jācer, ka jā, jo draudi no Krievijas puses pastāv, tādēļ Latvijai jābūt gatavai dažādām konflikta sekām.